Tā tā dzīve paiet...
Sesija nāk, ārprāts mācas virsū, nepabeigti referāti, mūždienīgas problēmas un tā sasodītā pasaule joprojām griežas... un cilvēks paliek līdz četriem augšā.

Un citā mājā, citā apgaismotā četrstūrī sēž kāds cits tikpat jocīgs cilvēks un klabina ne vairāk sakarīgas rindas savā monitorā.

Un tad kā specefektu pilnās filmās kamera paceļas uz augšu, pāri pilsētai un visi draudzīgi ierauga šo atsevišķo rakstītāju gaismiņas no monitoriem veidojam lielu, pilsētas mēroga rakstu... un uzraksts skan... nē, es neteikšu, kas tur rakstīts, paņemiet un paši uzlidojiet tur gaisā, lai saprastu... arī to es neteikšu... un vispār, tā tā dzīve paiet.