Uj, grūti.
Nu, bija tāda maza tīneidžeru meitenīte, kas rakstīja tīri ciešamus dzejoļus, iemaisījās literātu sabiedrībā, rakstīja arvien labāk un labāk un paralēli kļuva arvien depresīvāka un depresīvāka, līdz beigu galā ņēma un pakārās. Es te to tā ciniski izstāstu, bet principā tas ir viens no skumjākajiem stāstiem latv. lit. vēsturē, jo - ja tā padomā - iespējams, ja viņa nebūtu rakstījusi dzeju, iekūlusies visā tajā padarīšanā, tad varbūt arī būtu dzīvojusi more-or-less normāli.
Nu, viņa ir tāds Klāva Elsberga ekvivalents dzejnieču vidū - kā ikona, ja tā drīkst izteikties.