Es cenšos dzīvot mirklim... vienkārši izbaudot, bet tas ir tik sasodīti grūti, jo vienmēr ir tā atbildības sajūta, kas liek domāt par atkāpšanās ceļu par sekām brīžos, kad būtu jāriskē, lai sasniegtu savu sapni...
būtu jādzīvo šodien, nevis atmiņās vai nākotnē, bet, maqn liekas, ka tieši atmiņas un bažas visu notur sliedēs... neļauj šai jukušajai pasaulei iziet no ierindas pavisam...
kamēr ir cerība, ir iespēja, ka var piepildīties...