Bišķīts vēstures

"...Pēc 1096. gada notikumiem pastiprinājās neuzticība un naida izpausmes pret ebrejiem no kristiešu puses, kas pārauga ebreju diskriminācijā.(...)Viņi zaudēja savas pozīcijas pilsētā un tika pielīdzināti t.s. atstumtajiem pilsētas iedzīvotājiem. 13.gs. baznīca izdeva aizliegumu ebrejiem ieņemt sabiedriskus amatus un ieviesa diskriminējošus noteikumus apģērbu nēsāšanā (pie virsdrēbēm piestiprināts dzeltens auduma gabals un īpašas formas cepure). Tā bija sava veida kauna zīme, kas pazemoja tās nēsātāju. Ikviens kristietis, kas sastapa šādi ģērbtu ebreju, varēja nesodīts viņu apvainot un aizskart."

"...Redzēdami, ka pieaugušo pūles atbrīvot Kristus kapu no neticīgajiem negūst sekmes, uz savu roku doties uz Jeruzalemi nolēma Francijas un Vācijas bērni un jaunieši. Šī t.s. krusta karagājiena dalībniekus iedvesmoja pārliecība, ka līdzšinējās krusta karu neveiksmes izskaidrojamas ar to, ka Dievs negrib dot uzvaru pieaugušajiem, kuriem uz sirdsapziņas ir pārāk daudz grēku. Jaunajiem svētceļniekiem likās, ka lielo uzdevumu ir spējīgi paveikt vieniģi nevainīgi bērni, kuru priekšā saskaņā ar dieva gribu jūra pašķirsies, un viņi sausām kājām aizies līdz pat Palestīnai(...)Daļa bērnu ceļā nomira no slimībām un bada, daļa izklīda, bet tiem, kas nonāca Vidusjūras krastā, nācās piedzīvot rūgtu vilšanos- neraugoties uz dedzīgām lūgšanām, cerētais brīnums nenotika un sauszemes ceļš cauri jūrai viņu priekšā neparādijās. Beigu beigās daži tirgotāji bija ar mieru aizvest jaunos svētceļniekus līdz Palestīnai ar kuģiem. Pasākums beidzās ar katastrofu. Tos, kas nonāca līdz galamērķim, tirgotāji lielākoties pardeva Austrumu vergu tirgos."