Konspekts par Valtera Benjamina darbu
Mākslas darbs tā tehniskās pavairošanas laikmetā, 1936


Darbā apskatīts jautājums kā jaunās tehnoloģijas iespaido māksliniecisko jaunradi un tās uztveri. Benjamins izprot fotogrāfiju un kino kā jaunas un radošas mākslas formas, kuras piesaka sevi ar citiem tradicionālajai mākslai neraksturīgiem paņēmieniem. Tādejādi rodas pamatots jautājums, vai fotogrāfija un kino kā jaunas mākslas formas var pretendēt uz mākslas darba statusu. Raksturojot 20.gadsimtu Benjamins saka, ka māksla vairs netiek uztverta kā atsauce uz nemitīgo dabas harmoniju, tās saikne ar tradīciju ir sairusi, kādreizējais pilnības konteksts ir pazaudēts. Atsauce ir kļuvusi patvaļīga, ir zuduši mākslas darbu interpretācijas stingrie kritēriji. Pavairošanas tehnikas evolūcija ir izšķirīga mākslas sūtībai, t.i., fotogrāfiskās un skaņu ierakstu un kino reprodukcijas vēsturiskais atklājums. Pavairošanas līdzekļi iegūst autonomiju. Šeit parādās divi būtiski aspekti: izzūd mākslas darba vienreizīgums mehāniskās pavairošanas procesā; paplašinās mākslas pieejamības joma, kas galējā variantā noved pie publikas izklaides.
Mākslas darbs tā tehniskās pavairošanas laikmetā tiek problematizēts balstoties uz tādiem jēdzieniem kā mākslas darbs „šeit un tagad” – auru; mākslas darba kā kulta sastāvdaļu un tā izstādīšanas vērtībām.
Tradīcijas satricinājums ir neizbēgams, (bet vai tas būs tradīcijas pārrāvums?) ienākot tehniskās pavairošanas līdzekļiem un izmainot jaunrades procesus un varbūt pat pašu mākslas jēdzienu. Būtiskākais ir tas, ka pat visizsmalcinātākajai pavairošanai trūkst viena: mākslas darba šeit un tagad- tā vienreizējās klātesamības tajā vietā, kur tas atrodas. Oriģināls šeit un tagad veido tā īstuma jēdzienu. To, kas šeit atsakās darboties, var apvienot auras jēdzienā un sacīt: tas, kas panīkst māksla darba tehniskās pavairošanas laikmetā, ir viņa aura. Aura ir mākslas darba vienreizīgums, kas apliecina tā oriģinalitāti. Auras sabrukums balstās uz diviem apstākļiem un abi saistīti ar pieaugušo masu nozīmi mūsdienu sabiedrības dzīvē. Proti, „tuvināt” sev lietas telpiski un cilvēciski noteikti ir tikpat kaismīgs tagadējo masu mērķis kā tendence pārvarēt jebkuras dotības vienreizīgumu ar tās pavairošanas pieņemšanu. Diendienā parādās neatliekama vajadzība iegūt tuvākās apkārtnes priekšmetu attēlu caur tā pavairojumu un pavairojums, kādu to gatavs piedāvāt ilustrētais laikraksts, žurnāls, nepārprotami atšķiras no attēla. Realitātes orientēšanās uz masām un masu uz realitāti ir nepārvērtējamas nozīmes process gan domāšanā, gan vērojumā.
Kulta un izstādīšanas vērtības: kulta vērtība piespiež mākslas darbu turēt apslēptībā saistība ar kultu nosaka tās integritāti un reliģiskās autoritātes pievilcību. Kā ar kultu saistīts mākslas darbs netiek izstādīts, vismaz tas nenotiek daudzu skatītāju priekšā, Var teikt, ka tas pat tiek definēts kā mākslas darbs, kurš ir reti skatāms. Jo vairāk darbs attālināts, jo vairāk tas redzams. Šo paradoksālo mākslas darba skatāmības kustību Benjamins raksturo kā mākslas darba auru. Tieši fotogrāfijā izstādīšanas vērtība sāk apspiest kulta vērtību visās līnijās. Nebūt ne nejauši agrīnās fotogrāfijas uzmanības centrā ir portrets. Atmiņu kultā par tālajiem un vai mirušajiem mīļajiem cilvēkiem pēdējais patvērums bija attēla kulta vērtība. No cilvēka sejas acumirklīgām izteiksmēm agrīnajās fotogrāfijās vēl pēdējo reizi uzvēdī aura. Tas veido tās grūtsirdīgo un ne ar ko nesalīdzināmo daiļumu. Bet, cilvēkam pazūdot no fotogrāfijas, pārsvaru pār kulta vērtību iegūst izstādīšanas vērtība. Fotouzņēmumi ir daļa no vēsturiskās realitātes tajā ziņā, ka vienmēr var kļūt par nozīmīgām bijušām liecībām. Fotogrāfijas vērojumu vairs nevaram raksturot kā kontemplatīvu (vērojošs) apceri, fotogrāfijās vienmēr ir kaut kas satraucošs. Tā bieži ir vienīgā atsauce uz jau sen zudušo realitātes nozīmi. Oriģināls ir mākslas darbs, kam piemīt sava aura. Ar oriģinālu mēs sastopamies tajā vienreizības intīmajā distancētībā, par kuru mums liecina aura. Kopija aizstāj oriģināla kulta vērtību ar tā izstādīšanas vērtību. Oriģināls nonāk muzejā, privātā kolekcijā, kopijas- reprodukciju veidā – ienāk skolās, mājās, ikdienā.
Tehniskās pavairošanas laikmetam atsvabinot mākslu no tā kultiskā pamata, uz visiem laikiem izdzisa tās autonomijas šķitums, bet mākslas funkciju izmaiņa , kas līdz ar to bija uzdota, izkrita no 19.gadsimta redzesloka.
Arī kino nevar pretendēt uz kulta statusu, jo aktiera mākslinieciskais sniegums publikai tiek parādīts caur aparatūru, atšķirībā no teātra. Aktiera sniegums tiek pakļauts veselai virknei optisku testu un filmā aktieris, tā kā viņš pats nerāda savu sniegumu publikai, zaudē aktierim uz skatuves pastāvošo iespēju dēļ priekšnesuma laikā piemērot savu sniegumu publikai, tas izraisa publikas kā eksperta izturēšanos bez kontakta ar aktieri – tā nav izturēšanās, no kuras varētu rasties kulta vērtības. Svarīgi, ka, kamēr aktieris ir kameras priekšā, viņam ir darīšana ar publiku pēdējā instancē – ar patērētāju publiku, kas veido tirgu. Aparatūra atņem mākslas darbam īstenības, auras aspektu: realitātes attēlošana kino mūsdienu cilvēkam ir nesalīdzināmi nozīmīgāka tāpēc, ka tā no aparāta atbrīvo īstenības aspektu, kuru viņš ir tiesīgs pieprasīt no mākslas darba, nodrošina, tieši pateicoties tās visintensīvākajai caurlaišanai ar aparatūru.
Mākslas tehniskā pavairojamība izmaina masu attieksmi pret mākslu. Masas meklē izklaidēšanos, bet māksla no skatītāja prasa koncentrēšanos. Izklaidēšanās ir koncentrēšanās pretstats, kas pieļauj šādu formulējumu: tas, kurš koncentrējas mākslas darba priekšā, iedziļinās tajā, turpretim masas, kuras ļaujas izklaidei, no savas puses nogremdē mākslas darbu sevī. Benjamina paredzējums ir tāds, ka māksla ar savu grūtāko un svarīgāko uzdevumu uzbruks tur, kur tā spēj mobilizēt masas – kino. Kino atvaira kulta vērtību, ne tikai ļaujot ieņemt publikai vērtējošu nostāju, bet arī ar to, ka pret filmu šī vērtējošā nostāja neietver uzmanību – publika ir eksaminētāja, bet izklaidēta.

Benjamina saistība ar sirreālismu (izcelsme - franču surréalisme, burt. ‘pārreālisms’;) mēģina atšķetināt attiecības starp ekonomikas ražošanas modiem, estētiku, politiku, tehnoloģijām, masu kultūru un ikdienas dzīvi īpaši iedomu dimensijās, raksturojot kapitālistu laikmetu... tas parādās arī Mākslas darbs tā tehniskās pavairošanas laikmetā esejā un parāda jauno tehnoloģiju iespaidu ne tikai uz mākslas darbu, bet arī domāšanu kā tādu un dažādo sfēru savstarpējām attiecībām, kas gan tieši, gan netieši ietekmē mākslas darba un statusa izpratni.