Makss Vēbers
Politika kā profesija un aicinājums

Maksa Vēbera dzīve laiks aptver vienu no svarīgākajiem vācu vēstures posmiem – vācu valstisko organizēšanos un īstenoto politiku, Vācijas lomas pieaugšanu Eiropas politiskajās spēlēs, pirmo pasaules karu un tā sekas un tieši šā laika problēmas kļūst par Vēbera personiskās pieredzes domāšanas neatņemamu sastāvdaļu. Viņš vēršas pret autoritāro vērtību metafiziku un problematizē ar pašu zinātni, lai novērstu aktieru epistemoloģisko naivitāti un noskaidrotu zinātnes sociālo un sabiedrisko statusu. Vēbera uzmanības lokā ir pašreflektētas dzīves izveide un vadīšana, noteiktas ētiskās stājas izkopšana un praktizēšana.
Lai politika kļūtu par profesiju un aicinājumu, vispirms ir jākļūst par politiķi un jāveido politiķa karjera, kas ietver tādus personiskos nosacījumus kā varas izjūta – apziņa par ietekmi uz cilvēkiem, līdzdalība varā pār tiem, bet pirmām kārtām izjūta, ka turi rokās vēsturiski svarīgu norišu nervu, kas paceļ profesionālu politiķi pāri ikdienai. Taču, lai politiķis būtu spējīgs tikt galā ar uzlikto atbildību, jābūt stiprai personībai, kas skar ētisko jautājumu jomu. Izšķirošās ir trīs īpašības: kaisle, atbildības izjūta un acumērs. Kaisle kā lietišķums: kaislīga nodošanās „lietai”. Izšķirīgā psiholoģiskā īpašība ir acumērs, spēja iekšējā savāktībā un mierā ļaut iedarboties uz sevi reālijām – izveidot distanci starp pret „lietām” un cilvēkiem. Nedistancētība ir viens no politiķa nāves grēkiem. Politiku darina ar galvu nevis ar kādu citu ķermeņa daļu vai dvēseli. Politiķim jāspēj pārvarēt iedomība, kas ir jebkuras lietišķas atdošanās un distances ienaidniece, šajā gadījumā ienaidniece distancei pašam pret sevi. Politiķis strādā tiecoties pēc varas kā līdzekļa, tāpēc normāls ir varas instinkts. Grēks sākas, kad tiekšanās pēc varas kļūst nelietišķa un pārvēršas par personiskas pašapmierināšanās priekšmetu, nevis tiek izmantota kā kalpošana lietai. Piemēram, demagogs neņem nopietni atbildību par savas rīcības sekām – bezatbildīgs un bauda varu pašas varas dēļ, nevis tās saturiskā mērķa dēļ.
Vēbers norāda uz to, ka politiskās darbības galarezultāts lielākoties ir neadekvāts vai paradoksāls attiecībās ar savu sākotnējo jēgu. (tā teikt: gribējām kā labāk, bet sanāca...) Gluži negaidīti šeit tiek ieviesta vieta ticībai, kas nosaka kā jāizskatās lietai, kurai politiķis kalpojot tiecas pēc varas un izmanto to. Vai tā ir ticība progresam, kalpošana idejai utt., bet ticībai jābūt vienmēr. Tādejādi nonākam pie politikas kā „lietas” ētosa (tikumiskā pārliecība) problēmas. Sākotnēji ētika var uzstāties pat fatālā formā, minot pamatojumus, kas attiecas uz kāda vainu pagātnē; ētiku izmanto sava taisnīguma attaisnošanai attiecībā pret nelietīgo, tādejādi radot sev priekšrocības. Tā vietā vajag vīrišķīgi un bruņnieciski atzīt savu sakāvi, un izdarīt secinājumus atbilstoši lietišķajām interesēm, jo viss pārējais ir necieņa.
Kādas tad ir patiesās attiecības starp ētiku un politiku? Vai tiešām ētiskajā prasībām pret politiku jābūt tik vienaldzīgām, ka tā operē ar tik ļoti specifisku līdzekli kā vara, aiz kuras stāv vardarbība? Jā, stāv vardarbība. Patiesības ētikai ir obligāts patiesības pienākums. Bez nosacījumiem jāatzīst sava vaina. Absolūtā ētika neuzdos jautājumu par sekām, tāpēc politiķa uztraukums par tām, šeit ir maznozīmīgs. Jebkuru ētiski orientētu darbību var raksturot divas fundamentāli atšķirīgas, nesavienojamas maksimas:
1. uzskatu ētika – atbildības ētika ar bezprincialitāti; ja sekas, kas izriet no tīriem uzskatiem ir nelāgas, tad atbildīgs ir nevis tas, kas rīkojās, bet pasaule, citu cilv. dumjība, kas to radījusi; rīcībai ir eksemplāra vērtība; atbild par to, lai neizdzistu tīrā uzskata liesma;
2. atbildības ētika – tieši rēķinās ar cilvēku vidējiem defektiem, nav tiesību pieņemt, ka cilvēki ir labsirdīgi un pilnīgi, nespēj uz citiem novelt savas atbildības sekas, ciktāl var tās paredzēt.
Ar to problēma nav atrisināta, jo tādejādi ētika nevar izvairīties no fakta, ka labo mērķu sasniegšana nav saistīta ar šaubīgiem līdzekļiem un nelāgu seku iespējamību – to nevar pierādīt. Politikai izšķirīgais līdzeklis ir vardarbība. Attaisnojot līdzekļus ar mērķi, uzskatu ētika piedzīvo neveiksmi, jo uzskatu ētiķis nespēj izturēt pasaules ētisko iracionalitāti, viņš ir kosmiski ētisks „racionālists”. Arī senie kristieši zināja, kas ielaižoties politikā, izmanto varu un vardarbību kā līdzekļus un noslēdz paktu ar velnišķīgiem spēkiem. Tāpēc nav tiesa, ka no labā vienmēr rodas tikai labais un otrādāk. Protestantisms leģitimēja valsti un atzina vardarbības līdzekli kā dievišķu iekārtojumu, Luters savukārt atbrīvoja indivīdu no ētiskās atbildības par karu un uzvēla to priekšniecībai. Kalvinisms pazina vardarbību kā ticības kara līdzekli, kas islāma no paša sākuma bija dzīves elements. Tātad leģitīmās vardarbības kā tādas specifiskais līdzeklis cilvēku savienību rokās ir tas, kas nosaka visu politikas ētisko problēmu sevišķumu.
Tam, kurš vēlas nodarboties ar politiku un praktizēt politiku kā profesiju un aicinājumu, jāsaprot, ka šie ētiskie paradoksi un paša atbildība par to kas to iespaidā var izveidoties no viņa paša. Te principā ir nošķiramas reliģijas funkcijas (dvēseļu pestīšana kā savējās, tā citu) un politika, kur viss nav tik skaidrs un paredzams. Politikai ir pavisam citi uzdevumi, tādi, kas atrisināmi ar vardarbību. Tieši ticībai un reliģijai trūkst atbildības par sekām, ko uzņemas politiskais ģēnijs (ideālā variantā, protams). Tādā veidā politika tiek sasaistīta ar ētiku, ka tikai palielina politiķa nastu un atbildību par sekām, bet neiztikt arī bez kaisles un dedzības, lai nobriedis cilvēks varētu teikt: citādāk es nevaru, te es stāvu. Uzskatu ētika un atbildības ētika nav pretstati, bet papildinājumi, kas kopā veido īstu cilvēku, cilvēku, kam var būt „aicinājums uz politiku”.
Politika ir spēcīga un lēna smaga darba veikšana, ko vienlaicīgi īsteno ar kaisli un acumēru, taču tam, kas to īsteno jābūt kā vadonim tā arī varonim. Vienīgi tam, kas ir drošs, ka nesalūzīs, ja, raugoties no viņa viedokļa, pasaule izrādīsies par dumju vai pārāk nekrietna tam, ko viņš tai vēlas piedāvāt, vienīgi tam, kas iespēj pateikt „Un tomēr!”, ir aicinājums uz politiķa profesiju.

 Izslēdz jautājumu par to, kāda politika jāīsteno, kāds saturs tai jāpiešķir.
 Politika – politiskas savienības, valsts vadīšana vai vadīšanas ietekmēšana. Vardarbība ir specifisks līdzeklis, ja tās nebūtu valstī, tad valdītu anarhija. Valsts ir tāda cilvēku kopība, kas noteiktā jomā un joma ir pazīme, pretendē uz leģitīmās fiziskās vardarbības monopolu – tāda situācija ir patlaban. Valsts ir vienīgais vardarbības „tiesību” avots. Tātad politika nozīmē tieksmi pēc līdzdalības varā vai pēc varas sadalījuma ietekmēšanas. Tas, kas nodarbojas ar politiku, tiecas pēc varas vai nu kā līdzekļa, lai sasniegtu citus mērķus, vai tiecas pēc varas „pašas varas dēļ”, lai baudītu prestižo sajūtu.
 Ir trīs kundzības leģitimitātes pamatojumi: 1) tikumi – aizsenās nozīmības dēļ un ierastās orientācijas uz to ievērošanu; 2) personiskās izredzētības autoritāte, harizmātiskā kundzība; 3) kundzība saskaņā ar „legalitāti”, ticība legāla notikuma nozīmībai, pamatota racionāliem noteikumiem – orientācija uz pakļaušanos. Padevību īstenībā nosaka masīvie baiļu un cerību motīvi. Tuvāk pievēršas otrās skaidrošanai.