ancce's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Saturday, January 22nd, 2005
| Time |
Event |
| 10:46p |
Pjērs Burdjē
„PRAKTISKĀ JĒGA”
Burdjē sociālā pasaule nav tik caurspīdīga kā liekas, tā nekad nav tikai objekts, tā ir arī aktīvs subjekts, kas rada sevi, tāpēc sociālā pasaule pati producē daudzus priekšstatus pati par sevi. Burdjē praktisko loģiku saista ar sociālā pētniek lomu, jo zinātnieka loģika ir sociālā prakse, kurai socioloģiski nevajadzētu pastāvēt. Prakse kā līdzdarbība. Iecere ir parādīt kā no dažādu pieeju, metožu, disciplīnu un teoriju salīdzināšanas izaug metodisks skatījums, liekot pētniekam atmest sākotnējos aizspriedumus. Sociālā dzīve ir kā staro indivīdiem pastāvošo mijiedarbību un prakšu savstarpēji savīts tīklojums, kas vienmēr atvērts stratēģiskiem pārveidojumiem. Prakse nozīmē ne tikai „tīru” darbību, bet arī šīs darbības nozīmi, vidi, kurā mīt darbības veicēji, darbības nepārtrauktību un pārrāvumu, laiku un telpu, valodu, kas runā par šiem nosacījumiem. Prakse ir sociāls fenomens, nemēģina ar vienas parādības palīdzību skaidrot kopumu, balstās uz veselumu (manāma fenomenoloģijas ietekme). Prakse nav homogēna, bet paredz dažādu prakšu kopumu ievērošanu pētniekam. Galveno pretrunu saskatīja sociālajā teorijā, ko sauca par mehānisma (dabiskas cēloņsakarības) un finālisma (intencionalitātes vai normatīvisma pozīcijas aprakstīja praksi sprieduma vai izteikuma formā) dilemmu, tās pārvarēšana paredz subjektīvo un objektīvo principu saistīšanu, kas pētniekam palīdzētu atklāt sabiedrību kopā saturošās struktūras.
Viens no svarīgākajiem prakses teorijas elementiem ir habitus. Habitus (no franču valodas – kā indivīds novietots vidē, kā viņš faktiski pastāv) ir teorētiska ievirze, tas organizē un ģenerē prakses, liekot aģentiem darboties un atsaukties uz darbību, to saista ar indivīda sociālo atražošanu, kas padara uzskatāmāku sociālo struktūru darbību, sociālo ražošanu pavada arī atražošana. Sociālā pasaule nav viendabīga, tā ir dinamiska telpa, kas veidojas no dažādiem individuāliem ziņojumiem, atšķirīgu spēku krustpunktiem. Habitus palīdz nenoslīkt informācijas plūsmā, iezīmējot mana informācijas lauka robežas, tajā apvienojas indivīda psihiskā aktivitāte, darbība un domas autorefleksivitāte, tas nozīmē, ka habitus mobilizē ne tikai intelektu, bet arī sensibilitāti, pieredzi – cilvēka ķermeņa veselumu (turpina Merlo-Pontī idejas par ķermeniskumu).
Habitus galvenā iezīme ir refleksivitāte, kas prasa pētnieka pozīciju, kas nav reducējama nedz uz objektīvo, ārējā subjekta redzespunktu, nedz uz pilnīgu saplūšanu ar pētāmo priekšmetu, bet ievērojot arī pētnieka habitus, kas saistās ar viņa sociālo dispozīciju ieņemtajā laukā. Refleksivitāte ir kā metode, kā kopīgu epistemoloģisko principu, kas pieļauj sociālā ziņojuma objektivizēšanu un emancipēšanu – ļauj pamanīt un parādīt šķietami viendabīgo norišu atšķirības un aiz sociālajiem, politiskajiem, estētiskajiem, vai citiem simboliem paslēptās, saliktās darbības. Refleksivitāte ir sociālās pasaules izziņa un apraksts, neizmantojot iepriekšdotas konstrukcijas, tā ir salikta, vairākplānu norise.
Otrs jēdziens ir lauks, kas paredzēts sociālo institūciju analīzei, lai tās varēti izprast kā attiecības, kas pastāv starp individuālajiem un kolektīvajiem darbības veicējiem (piemēram, literārais lauks, kas ietver ne tikai literatūru, bet arī attiecības, kurās jāiesaistās kā autoram tā lasītājam). Starp laukiem pastāv hierarhija un sacensība. Katram laukam ir savs kapitāls (zināma līdzība ar Marksa ekonomisko kapitālu) – kultūras, politiskais, zinātniskais utt. Sociālā telpa tiek pārstāvēta multidimensionāli – tā ir veidota no daudziem savstarpēji autonomiem laukiem, kas parāda, kurš no laukiem ir dominējošais. Simboliskais kapitāls kalpo par sociālo attiecību regulēšanas paņēmienu kopumu, kam nav tieša sakara ar ekonomisko kapitālu. Simboliskajā formā kapitāls neuzrāda tiešas ekonomiskas kvalitātes, bet tam ir liela maiņas vērtība. Simbiliskais kapitāls veidojas ilgstošā laika periodā, uzkrājot goda un prestiža resursus, sekojot tradīcijām, tā forma gan ir, gan nav materializējama, tai ir vislielākā maiņas vērtība, arī maiņa pret materiāliem labumiem. | | 10:48p |
Emīls Dirkhems
Kas ir sociālie fakti?
Vārds sociāls tiek izmantots dažādu fenomenu apzīmēšanai sabiedrībā, kaut arī tiem sociālā interese ir maza. Pamatā ir fakti, ko varētu neuzskatīt par sociāliem, jo, ja tie tādi būtu, tad pašai socioloģijai nav konkrēta subjekta, un tas būtu sajaukts ar bioloģiju, psiholoģiju. Ir tādas fenomenu grupas, kas atšķiras no dabaszinātņu. Kad indivīda izpilda kādas saistības, veic pienākumus utt., tos pārmanto caur izglītību. Nezinot pienākumu detaļas esam ar tiem saistīti un lai ar tiem iepazītos jāiepazīstas ar likumu. Pastāv veidi kā jāuzvedas, jādomā un kas jājūt, kas ir ievērības cienīga raksturojoša īpatnība eksistējoša ārpus indivīda apziņas.
Uzvešanās tipi saistīti ar piespiešanu. Šie uzvešanās, izturēšanās tipi nav tikai indivīdam ārēji, bet ir apveltīti ar piespiedu spēku, kas neatkarīgi no indivīda gribas piespiež ar spēku. Ja pilnībā piekrīt tad, piespiešana tiek justa mazliet, ja vispār tiek justa un ir nevajadzīga. Būtiska fakta iezīme ir tā, ka pierādījums aizstāv pats sevi līdz ko es tam pretojos. Ja mēģinu pretoties likumam, tad tas reaģē pret mani, it kā lai pasargātu manu darbību no tās izdarīšanas; nolīdzināt manu pārkāpumu, atjaunojot izdevumus (kaitējumu?), ja tas ir izdarāms, vai likt man izpirkt vainu, ja citādāk nevar kompensēt.
Piespiešana reizēm ir mazāk vardarbīga, bet tomēr vienmēr eksistē. Ja nepakļaujos sabiedrības līgumam, ja neatbilstu paradumiem valstī un šķirā, tad provocēju sociālo izolāciju, kurā tieku turēts, novājināta formā tas rada tādas pašas sekas kā sods. Piespiešana tomēr ir efektīva, jo netieša. Nav obligāti ar saviem tautiešiem jārunā franciski, bet savādāk nevar. Ja arī mēģināšu no tās izbēgt vai to apiet mani mēģinājumi cietīs neveiksmi. Piespiešanas spēks ir pietiekami izjusts caur to piedāvātajām pretošanās iespējām.
Faktu kategorijas ar atšķirīgiem raksturojumiem sastāv no vairākiem uzvešanās, domāšanas un jušanas veidiem, kas ir ārēji vērsti pret indivīdu un apveltīti ar piespiešanas spēku kā iemesla dēļ tie kontrolē viņu. Šo domāšanas veidu nevar sajaukt ar bioloģijas fenomenu, jo tie sastāv no reprezentācijām un darbībām, ne arī ar psiholoģijas fenomenu, jo tas eksistē tikai indivīda apziņā un caur to. Tāpēc var teikt, ka konstituējas jauns fenomens – sociāls. Sociālā piespiešana nav nesavienojama – ir savienojama – ar indivīdu. Piespiešana var šokēt tos, kuri atzīst ind. autonomiju, cilvēka cieņa samazinās, jo viņš vairs nenosaka sevi.
Sociālie fakti nav tikai tur, kur pastāv sociālās organizācijas , ir arī citādi fakti, kuriem piemīt objektivitāte, tāds pats pārākums pār indivīdu.
Social currents – sociālā straume, gaita – plašas entuziasma kustības, sašutums un līdzjūtība pūlī, kas nerodas nevienā atsevišķā indivīda apziņā. Tās pārņem indivīdu par spīti pašiem; kolektīvā domāšana, emocijas (Freidam – kolektīvā zemapziņa). Indivīds nodotas tām bez iebildumiem, nejūtot spiedienu, bet tas atklājas līdzko sāc pretoties. Ārējās piespiešanas spēks parāda sevi pretošanās gadījumos, tam jābūt arī iepriekšminētam, jo to neapzināmies. Ja pūlis ir izklīdis, sociālā ietekme mūs ir sasniegusi, kad esam vieni, bet tā kļuvusi sveša, neatpazīstam to. Pūļa idejas aizrauj ar daudz lielāku spēku nekā tās, ko esam paši izdomājuši. Šādi īslaicīgi uzliesmojumi ir līdzīgi tiem notikumiem politikā, reliģijā, literāriem vai mākslinieciskiem iemesliem, kuri visu laiku tiek formēti ap mums vai sabiedrībā kopumā, vai kādā noslēgtā aplī.
Sociālais fakts tiek atpazīts pēc tā ārējā piespiedu spēka, kas tiek izmantots vai var tikt izmantots pret indivīdiem. Spēka pielietošana var tikt atpazīta pēc sankciju ieviešanas vai piedāvāto pretošanos. Piespiešanu viegli noskaidrot, kad tā ir ārēji lietota tiešas sabiedrības reakcijas veidā; netiešo grūtāk atklāt, ja tā ir ekonomiski organizēta.
Fenomeniem raksturojošais lielums ir eksistēšanas veids, kas ir darbošanās veids(=). Fenomeni ir sociāli, kaut arī to bāze ir fiziskajā dabā. Kolektīvā dziņa uzspiež koncentrēšanos uz individuāļiem. Sabiedrības politiskā struktūra ir veids kādā tās sastāv segmenti ir pieraduši dzīvot viens ar otru. Ja attiecības segmentos tradicionālas, tad tie tiecas saplūst vai saglabāt savu identitāti.
Tātad sociālais fakts ir jebkurš darbošanās, uzvešanās veids, fiksēts vai nē, spējīgs iedarboties uz indivīdu ar ārēju piespiešanu; uzvešanās veids ir vispārējs un caurcaurēm dots sabiedrībā, tajā pašā laikā eksistējot savā realitātē, neatkarīgi no to individuālajām izpausmēm. | | 10:50p |
Georgs Zimmels
Nauda modernajā kultūrā, LU Zinātniskie raksti, 629.sēj., 13-38lpp.
Jaunie laiki ir likuši personībai balstīties pašai uz sevi un devuši nebijušu kā iekšēju tā ārēju brīvību, kā arī piešķīruši nebijušu objektivitāti dzīves lietiskajam saturam. Jaunie laiki ir padarījuši subjektu un objektu savstarpēji neatkarīgus un Zimmels parāda kā šī procesa abas puses ir ietekmējusi nauda. No vēsturiskiem apskatiem var secināt vienu – ka nauda attālina subjektu un objektu, nauda darbību padara bezpersonisku reizē tā dod patstāvību personai – varētu teikt, ka katrai monētai ir divas puses, bet galvenais tās saskatīt. Naudsaimniecība darīja iespējamas dažādas asociācijas, kuras no saviem dalībniekiem prasa vienīgi biedru naudas iemaksas, vai arī tās darbojas tīri naudas interešu vadītas un tādejādi subjekts tiek atbrīvots no pašu ierobežojošas sasaistītības, jo tagad viņš ir saistīts nevis ar kopumu, bet kā naudas maksātājs un saņēmējs. Naudai pretstatā visām specifiskām vērtībām ir raksturīgs bezpersoniskums, naudai ir jāizsver daudzveidībā nemitīgi pieaugošs lietu skaits, tieši ar to, ka tai nepiemīt raksturs tā ir sniegusi nepārvērtējamu pakalpojumu. Nauda veido interešu vienotību un reizē nošķirtību. Prātā nāk dažādi fanu klubi, no viena šodien saņēmu vēstuli. Jā, oficiālā iestāde ir Austrālijā, un vienīgais, kas nepieciešams, lai iestātos ir biedru maksa.
Nauda ļoti spēcīgi sasaista vienu un to pašu saimniecisko aprindu, jo ir nepieciešamība iemainīt naudu pret noteiktām vērtībām; nauda pati tieši nevar tikt patērēta, tā izdara norādi uz citiem indivīdiem. No kuriem var iegūt to, kas ir reāli patērējams. Cilvēka eksistence ir pieslēgta pie interešu sistēmas, kuru pamats ir nauda. Naudai nav vērtība pašai par sevi, bet tai ir nenovērtējama maiņas vērtība. Nauda ir izveidojusi jaunu proporciju starp brīvību un atkarību, esam atkarīgi no preču piegādātājiem. Nauda dara iespējamu Es īstenošanu, kas visās attiecībās pavirzās nost un savā ziņā var pārvietoties no starppersoniskajām attiecībām uz visdziļākajiem iekšējiem slāņiem.
Modernā kultūra sadalās: pirmkārt, nivelācija, nolīdzināšana, aizvien lielāku sociālo grupu rašanās; otrkārt, individuālā veidošanos, vispārīgākajā pakāpē, personas neatkarību, patstāvību. Abus šos tecējumus ir radījusi naudsaimniecība, kas pastāv kā vispārīgs, interešu apvienojošs līdzeklis un reizē gluži pretēji dara iespējamu vispārīgākajā pakāpē personības rezervētību, individualizāciju.
Progresējošā naudsaimniecībā jāpamana arī tas, ka atpirkšanās no pienākumiem slēpj grūtāk pamanāmas tiesības, kuras zaudē, ja atsakās no pienākumiem. Arī īpašuma pārvēršana naudā tiek izjusta kā atbrīvošanās. Ar naudas palīdzību mēs varam objekta vērtību pārvērst sev vēlamā formā, taču tam var būt tālejošas sekas un šāda brīvība var nozīmēt to, ka dzīves savu saturu zaudē un tās substance kļūst irdena. Taču te parādās dziļūdens akmeņi, jo piederība vai sasaistītība ar īpašumu nodrošina ar patstāvīgiem ienākumiem un stabilitāti; saimnieciskās aprites objektiem piemīt kaut kas, kas ir neizsakāms naudā – pārāk viegla ir noticēšana, ka zināmu vērtību var precīzi izteikt naudā. Šeit parādā naudas psiholoģiskais akcents un nomācošā sajūta, kas nāk līdz modernajam laikmetam, jo liekas, ka nemitīgi no rokām izslīd dzīves kodols un jēga un reta kļūst apmierinātība un vai vispār ir vērts censties.
Zimmels ievieš pārkairinātības jēdzienu, kas tā vietā , lai jautātu kā vērts tas ir aizstāj ar jautājumu cik vērts tas ir; uz savdabību un niansētību, kas piemīt objektiem, sajūtas vairs nereaģē atbilstoši niansēti, bet visi objekti tiek sajusti vienādā un tādēļ matētā tonējumā, kas dara neiespējamu visu košo, atšķirīgo krāsu spektra amplitūdu. Man šķiet, ka tas arī tādēļ, ka nauda ir padarīta par vērtību kā tādu, tai maiņas vērtība ir apmainīta pret vērtību, kas ir gluži šķietama. Jā, manas aizdomas apstiprina tālākās Zimmela rindas, ka nauda tiek izjusta kā patstāvīgs labums, lai gan tās vienīgā nozīme ir būt pārejai. Nauda cilvēka iekšējā pasaulē pārtop par galamērķi. Izzūdot apstākļiem, kas vērtībapziņai likuši koncentrēties uz naudu, tā atklāj savu patieso raksturu, ka tā ir tikai līdzeklis, kas kļūst nederīgs un neizraisa apmierinājumu, ja vienīgi uz tā tiek balstīta dzīve, - nauda ir tikai tilts, kas ved uz definitīvām vērtībām, un uz tilta dzīvot nav iespējams.
Nauda ir pievirzījusi kārdinoši tuvu atsevišķajam indivīdam pilnīgas viņa vēlmju apmierināšanas iespējas, tā dod iespēju momentāni iegūt visu, kas liekas iekāres vērts. Nauda kļūst par pastarpinājumu starp cilvēku un vēlmēm un iegūstot naudu rodas ilūzija, ka visu iespējams iegūt viegli.
Jauno laiku dzīves rakstura lielums izsakāms formulā: izziņas, rīcības, ideālu veidošanas satura stingrās un stabilās formas tiek pārveidotas par formām, kuru saturs ir attīstībā, kustībā un nestabilitātes stāvoklī. Mēs atsakāmies no tādām drošām patiesībām, kas vērstos pret jebkādu attīstību un izziņu labprāt pakļautu nemitīgai pārveidei – visās nozarēs pieaug empīrijas nozīme. Sociālo grupu ietvaros notiek aizvien vairāk notiek atbrīvošanās no striktiem norobežojumiem, sastingums tiek lauzts un personība var cirkulēt dzīves situāciju mainīgajā daudzveidībā.
Lielpilsētas un garīgā dzīve
Modernās dzīves problēmas izriet no indivīda prasībām saglabāt savas esības patstāvību iepretim pārspēkam, kāds ir sabiedrība, vēsturiskais mantojums, dzīves arējā kultūra, tehnika. Vispirms ir jāpēta kādi personības piemērošanas veidojumi iedibinās starp individuālās un pārindividuālās dzīves saturiem.
Lielpilsētas individualitātes psiholoģiskais pamats ir nervu dzīves kāpinājums, kas izriet no straujas, nemitīgas ārējo un iekšējo iespaidu maiņas, kas ir pretēji cilvēka iekšējai būtībai, kam pamatā ir atšķirības, kontrasti. Seko nošķīrums starp tiem, kas dzīvo laukos un pilsētās. Pilsētās mītošo dvēseliskajai dzīvei raksturīgs intelektuāls raksturs, bet lauciniekiem jūtas un emocionālas attiecības. Pilsētnieki reaģē uz lietām ar prātu, kas ir mazāk jūtīgs un attālināts no personības dzīlēm. Naudsaimniecībai un prāta kundzībai ir ciešas attiecības, kas pamatojas objektivizētajā attieksmē pret cilvēkiem un lietām, jo naudas princips neskar parādību individualitāti. Naudu interesē maiņas vērtība un viss tiek nonivelēts uz jautājumu cik tas maksā. Modernais gars tādejādi arvien vairāk ir kļuvis rēķinošs un dzīves elementu attiecībās ir ienākusi precizitāte, drošība vienlīdzības un nevienlīdzības noteikšanā, ārējo precizitāti ir ietekmējusi kabatas pulksteņu izplatīšanās. Precizitāte, aprēķināmība un eksaktums – tam visam jāiekrāso arī dzīves saturs.
Pārkairinātība radusies nespēja reaģēt uz jaunu kairinājumu un tam atbilstošu enerģiju. Pārkairinātības būtība ir nejutīgums pret atšķirībām lietās – lietām piemītošo atšķirību nozīme un vērtība un pašas lietas tiek uzskatītas par mazsvarīgām. Tieši nauda izsver visas daudzveidības vienādi, kvalitatīvās atšķirības izsaka atšķirībā – cik? Lielpilsētas ir cilvēku un lietu sablīvējums, tas kairina indivīda nervus visaugstākajā pakāpē, nervi atsakās reaģēt, kas noved pie personība bezvērtības izjūtas (arī pie depresijas un pašnāvības). Lielpilsētas iedzīvotāju savstarpējā izturēšanās ir rezervēta – ārējās rezervētības iekšiene ir vienaldzība, savstarpējs svešums, atgrūšanās, distancēšanās un novēršanās.
Vientulība pūlī – fiziskais tuvums dara jūtamu garīgo distancētību, šis ir vēl viens no lielpilsētas paradoksiem. Grūti ir veltīt pietiekami daudz laika sev dinamiskajā lielpilsētas dzīvē, kas noved pie dīvainībām, kaprīzēm pretenzijām, kuru jēga ir saistīta ar vēlmi būt atšķirīgam, izcelties, kas noved pie tā, ka netiek veltīts laiks arī citiem – vairāk laiks tiek veltīts sava tēla izkopšanai, radīšanai citu apziņā, kas mazāk izteikts tad, kad tikšanās ir biežākas.
Modernās kultūras attīstību raksturo objektīvā gara pārsvars pār subjektīvo – visa veida priekšmetos ir iemiesojusies tik liela cilvēciskā gara summa, kas salīdzinājumā ar to subjekta garīgās attīstības izaugsme ikdienā notiek ļoti nepilnīgi un atpaliek. Indivīds ir novests līdz noniecinājumam salīdzinājumā ar milzīgajām lietu un varas organizācijām, kuras indivīdam izsit no rokām progresu, garīgumu, vērības un pārved tās no subjektīvās dzīves formas uz objektīvo. Dzīve tiek atvieglota un piepildīta ar bezpersonisko saturu, personiskais glābjas īpatnējās galējībās, pārspīlējumos, lai vispār sev būtu sadzirdams. Tādejādi lielpilsēta ir auglīga vieta, kur attīstīties dvēseles esības dažādībām. | | 10:52p |
Niklāss Lūmans
KAS IR KOMUNIKĀCIJA?
Lūmans definē sabiedrību kā sistēmu, kas aptver visas komunikācijas formas. Komunikācija prasa jēgu, nozīmi un prasa veidot atšķirības – vispārējā sistēmas teorija ir primāra attiecībā pret darbības teoriju, kas Pārsonsa gadījumā ir otrādāk. Sociālās sistēmas darbojas pēc sarežģītas redukcijas principa un jo diferencētākas sistēmas, jo autonomākas to veidojošās apakšsistēmas. Sociālās dzīves pašā būtībā ir dubulta nejaušība, jo jebkurš darbonis var atbildēt kā apstiprinoši tā noliedzoši, kas reizē paredz arī sociālās dzīves neiespējamību. Nejaušība nozīmē, ka mijiedarbība starp Ego un Citu vienmēr var norisināties citādi, šī nejaušības iespējamības pakāpe ir jāsaglabā nevis jācenšas to nolīdzināt. Ego un Cita attiecības ir iespējamas tikai pateicoties komunikācijai. Katrai sistēmai piemīt informācijas izmantošanas iespēja, ļauj tai novērot otro kā sistēmu ar tai piemītošu vidi, mācoties no šiem novērojumiem. Vienīgā lieta, ko Ego var novērot ir izvēle, ko tā vidē izdara Cits. Sociālā kārtība dzimst pateicoties savstarpējiem abpusējiem novērojumiem, ko izdara pašrefenciālās sistēmas – runa ir par atšķirību, kas atrodas sociālās kārtības izskaidrojuma pamatā.
Lūmana teorija balstās uz nozīmīgām sistēmas raksturojošām iezīmēm: viena ir pāreja no noslēgtām uz atvērtām sistēmām un otra – autopoētikas paradigma, tās pamatā ir evolucionārais kognitīvisms, - dzīvās būtnes tiek aplūkotas kā noslēgtas organizatoriskas un informatīvas sistēmas, katra autopoētiksā sistēma definē savu informāciju. Ir trīs pašrefenciālas sistēmas: 1) dzīvās būtnes; 2) psihiskās un 3) socioloģiskās. Sistēmas atsauce uz sevi nozīmē, ka sistēma attiecas pret vidi noteiktā strukturētā veidā.
Autopoiesis nosaka procesu pateicoties kuram sistēma definē savu nākotni. Sistēma ir autonoma, tā nosaka sev raksturīgo. Sistēma ir elementu kopums, starp kuriem pastāv noteiktas attiecības, veidojas un pastāv pateicoties atšķirībai ar vidi radīšanai un uzturēšanai, tātad sistēma zināmā mērā ir pretstatā videi un robeža nostiprina atšķirību. Sistēma nevis vide nosaka faktorus, kas nodrošina apmaiņu, sistēma var reaģēt atšķirīgi uz līdzīgām situācijām. Sistēmas sarežģītību nosaka attiecības ar vidi. Sistēmu veidojošie elementi nepastāv neatkarīgi, sistēma ir tā, kas konstituē elementus un iedibina attiecības. Sistēma konstituējas, kas tā pāriet pie robežu noteikšanas ar vidi, kurā tā darbojas, nosakot attiecību izlasi starp tās elementiem un tātad ir neiespējami noteikt kādas attiecības tiks realizētas. Sistēmas sarežģītība nosaka nenoteiktību. Sistēmas funkcija ir reducēt savas vides sarežģītību, jo šajās attiecībās tā tiecas uzturēt identitāti, kas tiek definēta izejot no atšķirības, kas iedibina attiecības ar vidi. Lūmanam komunikācijas un psihiskās sistēmas ir pilnīgi atšķirīgas pašradošas sistēmas, starp tām ir attiecības, jo nav komunikācijas bez apziņas un otrādāk.
Svarīgi atzīmēt, ka komunicēt spēj tikai komunikācijas un vienīgi komunikāciju tīklojumā tiek radīta tas, ko saprotam ar vārdu darbība, tātad darbība var norisināties tikai komunikācijas procesā, darbība nav tieši piesaistīta subjektam vai indivīdam. Tiek ienesti jauninājumi komunikācijas izpratnē. Komunikācijas procesā nekas netiek pārnests, lai saprastu, bet tā rada atmiņu. Kom. Sistēma ir pilnībā noslēgta, kurā visu producē un reproducē pati sistēma, komponenti tiek radīti pašā kom. Kom. nav mērķa, tā vai nu notiek vai nenotiek. Pašreference nepiemīt tikai domāšanai, apziņai, bet tā piemīt arī sistēmai. Tātad sociālās sistēmas izejas punkts nav darbības teorija, bet komunikācija. Kom. trīs kom. komponentu nošķīrums: informācija, vēstījums, saprašana, kas nepastāv ārpus kom., starp tiem ir savstarpēja noteikšanas nozīme, nevis kauzalitātes. Īstenojas kā šo elementu sintēze – informācijas selekcija, informācijas vēstījuma selekcija un selektīvās informācijas un tās vētījuma saprašana vai pārprašana. Tikai kopā tie spēj radīt komunikāciju. Kom. spēj īstenoties, ja tiek saprasta atšķirība starp informāciju un vētījumu – satura informācijas vērtība un kālab tas tiek pavēstīts. Jānošķir arī uztveršana no komunikācijas, jo pirmais ir psihisks notikums, bez kom. eksistences. Saprašana un pārprašana ietver problemātiku, to attiecības ambivalentas, nesaprašanas gadījumā kom. nevar tikt turpināta – saprašanas grūtības prasa pārvaicāšanu un paskaidrojumus. Jebkura kom. ir riskanta, jo uztvertā informācija var tikt pieņemta vai noraidīta, tā uzspiež vajadzību izšķirties, kas bez kom. nepastāvētu. Vērtības tiek piesaistītas kom. ar implikāciju palīdzību, bet diskutēta tiek nevis par vērtībām, bet par preferencēm, interesēm, priekšstatiem, programmām, kas nenozīmē, ka pastāvētu vērtību sistēma. Vērtību pastāvēšana ir vienīgi komunikatīvs artefakts un apziņas autopoētiskā sistēma ar to rīkojas pēc savas patikas.
Šeit ir mēģināts parādīt sociālo sistēmu, kas operē uz komunikācijas bāzes, un psihisko sistēmu diferenci, kas operē uz apziņas bāzes. Jāņem vērā, ka ietekmes var realizēties vienīgi ar vienlaicīgu norisi ietekmi panesošās sistēmas pusē, sistēmas viena otru vadīt nevar. Apziņa komunikācijai sagādā vienīgi trokšņus, traucējumus un satraukumu – un otrādi, kas īstenībā ir tikai normāli. Valodai ir īpaša nozīme saistībā ar apziņas „nenoturīgumu”, kura lēkā pa vārdiem kā malduguns. Jāatzīst, ka apziņai ir zināms pārākums pār komunikāciju, jo tā nenodarbojas tikai ar vārdiem, bet arī ar uztvērumiem un iedomātu tēlu radīšanu un nojaukšanu. Komunikācija tiek pielāgota apziņas maldugunim, bet tas nenotiek „komunikācijai pa gabaliem transportējot apziņu”, komunikācija manevrē apziņu, lai ko tā pie sevis nedomātu. | | 10:55p |
Makss Vēbers
Politika kā profesija un aicinājums
Maksa Vēbera dzīve laiks aptver vienu no svarīgākajiem vācu vēstures posmiem – vācu valstisko organizēšanos un īstenoto politiku, Vācijas lomas pieaugšanu Eiropas politiskajās spēlēs, pirmo pasaules karu un tā sekas un tieši šā laika problēmas kļūst par Vēbera personiskās pieredzes domāšanas neatņemamu sastāvdaļu. Viņš vēršas pret autoritāro vērtību metafiziku un problematizē ar pašu zinātni, lai novērstu aktieru epistemoloģisko naivitāti un noskaidrotu zinātnes sociālo un sabiedrisko statusu. Vēbera uzmanības lokā ir pašreflektētas dzīves izveide un vadīšana, noteiktas ētiskās stājas izkopšana un praktizēšana.
Lai politika kļūtu par profesiju un aicinājumu, vispirms ir jākļūst par politiķi un jāveido politiķa karjera, kas ietver tādus personiskos nosacījumus kā varas izjūta – apziņa par ietekmi uz cilvēkiem, līdzdalība varā pār tiem, bet pirmām kārtām izjūta, ka turi rokās vēsturiski svarīgu norišu nervu, kas paceļ profesionālu politiķi pāri ikdienai. Taču, lai politiķis būtu spējīgs tikt galā ar uzlikto atbildību, jābūt stiprai personībai, kas skar ētisko jautājumu jomu. Izšķirošās ir trīs īpašības: kaisle, atbildības izjūta un acumērs. Kaisle kā lietišķums: kaislīga nodošanās „lietai”. Izšķirīgā psiholoģiskā īpašība ir acumērs, spēja iekšējā savāktībā un mierā ļaut iedarboties uz sevi reālijām – izveidot distanci starp pret „lietām” un cilvēkiem. Nedistancētība ir viens no politiķa nāves grēkiem. Politiku darina ar galvu nevis ar kādu citu ķermeņa daļu vai dvēseli. Politiķim jāspēj pārvarēt iedomība, kas ir jebkuras lietišķas atdošanās un distances ienaidniece, šajā gadījumā ienaidniece distancei pašam pret sevi. Politiķis strādā tiecoties pēc varas kā līdzekļa, tāpēc normāls ir varas instinkts. Grēks sākas, kad tiekšanās pēc varas kļūst nelietišķa un pārvēršas par personiskas pašapmierināšanās priekšmetu, nevis tiek izmantota kā kalpošana lietai. Piemēram, demagogs neņem nopietni atbildību par savas rīcības sekām – bezatbildīgs un bauda varu pašas varas dēļ, nevis tās saturiskā mērķa dēļ.
Vēbers norāda uz to, ka politiskās darbības galarezultāts lielākoties ir neadekvāts vai paradoksāls attiecībās ar savu sākotnējo jēgu. (tā teikt: gribējām kā labāk, bet sanāca...) Gluži negaidīti šeit tiek ieviesta vieta ticībai, kas nosaka kā jāizskatās lietai, kurai politiķis kalpojot tiecas pēc varas un izmanto to. Vai tā ir ticība progresam, kalpošana idejai utt., bet ticībai jābūt vienmēr. Tādejādi nonākam pie politikas kā „lietas” ētosa (tikumiskā pārliecība) problēmas. Sākotnēji ētika var uzstāties pat fatālā formā, minot pamatojumus, kas attiecas uz kāda vainu pagātnē; ētiku izmanto sava taisnīguma attaisnošanai attiecībā pret nelietīgo, tādejādi radot sev priekšrocības. Tā vietā vajag vīrišķīgi un bruņnieciski atzīt savu sakāvi, un izdarīt secinājumus atbilstoši lietišķajām interesēm, jo viss pārējais ir necieņa.
Kādas tad ir patiesās attiecības starp ētiku un politiku? Vai tiešām ētiskajā prasībām pret politiku jābūt tik vienaldzīgām, ka tā operē ar tik ļoti specifisku līdzekli kā vara, aiz kuras stāv vardarbība? Jā, stāv vardarbība. Patiesības ētikai ir obligāts patiesības pienākums. Bez nosacījumiem jāatzīst sava vaina. Absolūtā ētika neuzdos jautājumu par sekām, tāpēc politiķa uztraukums par tām, šeit ir maznozīmīgs. Jebkuru ētiski orientētu darbību var raksturot divas fundamentāli atšķirīgas, nesavienojamas maksimas:
1. uzskatu ētika – atbildības ētika ar bezprincialitāti; ja sekas, kas izriet no tīriem uzskatiem ir nelāgas, tad atbildīgs ir nevis tas, kas rīkojās, bet pasaule, citu cilv. dumjība, kas to radījusi; rīcībai ir eksemplāra vērtība; atbild par to, lai neizdzistu tīrā uzskata liesma;
2. atbildības ētika – tieši rēķinās ar cilvēku vidējiem defektiem, nav tiesību pieņemt, ka cilvēki ir labsirdīgi un pilnīgi, nespēj uz citiem novelt savas atbildības sekas, ciktāl var tās paredzēt.
Ar to problēma nav atrisināta, jo tādejādi ētika nevar izvairīties no fakta, ka labo mērķu sasniegšana nav saistīta ar šaubīgiem līdzekļiem un nelāgu seku iespējamību – to nevar pierādīt. Politikai izšķirīgais līdzeklis ir vardarbība. Attaisnojot līdzekļus ar mērķi, uzskatu ētika piedzīvo neveiksmi, jo uzskatu ētiķis nespēj izturēt pasaules ētisko iracionalitāti, viņš ir kosmiski ētisks „racionālists”. Arī senie kristieši zināja, kas ielaižoties politikā, izmanto varu un vardarbību kā līdzekļus un noslēdz paktu ar velnišķīgiem spēkiem. Tāpēc nav tiesa, ka no labā vienmēr rodas tikai labais un otrādāk. Protestantisms leģitimēja valsti un atzina vardarbības līdzekli kā dievišķu iekārtojumu, Luters savukārt atbrīvoja indivīdu no ētiskās atbildības par karu un uzvēla to priekšniecībai. Kalvinisms pazina vardarbību kā ticības kara līdzekli, kas islāma no paša sākuma bija dzīves elements. Tātad leģitīmās vardarbības kā tādas specifiskais līdzeklis cilvēku savienību rokās ir tas, kas nosaka visu politikas ētisko problēmu sevišķumu.
Tam, kurš vēlas nodarboties ar politiku un praktizēt politiku kā profesiju un aicinājumu, jāsaprot, ka šie ētiskie paradoksi un paša atbildība par to kas to iespaidā var izveidoties no viņa paša. Te principā ir nošķiramas reliģijas funkcijas (dvēseļu pestīšana kā savējās, tā citu) un politika, kur viss nav tik skaidrs un paredzams. Politikai ir pavisam citi uzdevumi, tādi, kas atrisināmi ar vardarbību. Tieši ticībai un reliģijai trūkst atbildības par sekām, ko uzņemas politiskais ģēnijs (ideālā variantā, protams). Tādā veidā politika tiek sasaistīta ar ētiku, ka tikai palielina politiķa nastu un atbildību par sekām, bet neiztikt arī bez kaisles un dedzības, lai nobriedis cilvēks varētu teikt: citādāk es nevaru, te es stāvu. Uzskatu ētika un atbildības ētika nav pretstati, bet papildinājumi, kas kopā veido īstu cilvēku, cilvēku, kam var būt „aicinājums uz politiku”.
Politika ir spēcīga un lēna smaga darba veikšana, ko vienlaicīgi īsteno ar kaisli un acumēru, taču tam, kas to īsteno jābūt kā vadonim tā arī varonim. Vienīgi tam, kas ir drošs, ka nesalūzīs, ja, raugoties no viņa viedokļa, pasaule izrādīsies par dumju vai pārāk nekrietna tam, ko viņš tai vēlas piedāvāt, vienīgi tam, kas iespēj pateikt „Un tomēr!”, ir aicinājums uz politiķa profesiju.
Izslēdz jautājumu par to, kāda politika jāīsteno, kāds saturs tai jāpiešķir.
Politika – politiskas savienības, valsts vadīšana vai vadīšanas ietekmēšana. Vardarbība ir specifisks līdzeklis, ja tās nebūtu valstī, tad valdītu anarhija. Valsts ir tāda cilvēku kopība, kas noteiktā jomā un joma ir pazīme, pretendē uz leģitīmās fiziskās vardarbības monopolu – tāda situācija ir patlaban. Valsts ir vienīgais vardarbības „tiesību” avots. Tātad politika nozīmē tieksmi pēc līdzdalības varā vai pēc varas sadalījuma ietekmēšanas. Tas, kas nodarbojas ar politiku, tiecas pēc varas vai nu kā līdzekļa, lai sasniegtu citus mērķus, vai tiecas pēc varas „pašas varas dēļ”, lai baudītu prestižo sajūtu.
Ir trīs kundzības leģitimitātes pamatojumi: 1) tikumi – aizsenās nozīmības dēļ un ierastās orientācijas uz to ievērošanu; 2) personiskās izredzētības autoritāte, harizmātiskā kundzība; 3) kundzība saskaņā ar „legalitāti”, ticība legāla notikuma nozīmībai, pamatota racionāliem noteikumiem – orientācija uz pakļaušanos. Padevību īstenībā nosaka masīvie baiļu un cerību motīvi. Tuvāk pievēršas otrās skaidrošanai. |
|