Pjērs Burdjē
„PRAKTISKĀ JĒGA”

Burdjē sociālā pasaule nav tik caurspīdīga kā liekas, tā nekad nav tikai objekts, tā ir arī aktīvs subjekts, kas rada sevi, tāpēc sociālā pasaule pati producē daudzus priekšstatus pati par sevi. Burdjē praktisko loģiku saista ar sociālā pētniek lomu, jo zinātnieka loģika ir sociālā prakse, kurai socioloģiski nevajadzētu pastāvēt. Prakse kā līdzdarbība. Iecere ir parādīt kā no dažādu pieeju, metožu, disciplīnu un teoriju salīdzināšanas izaug metodisks skatījums, liekot pētniekam atmest sākotnējos aizspriedumus. Sociālā dzīve ir kā staro indivīdiem pastāvošo mijiedarbību un prakšu savstarpēji savīts tīklojums, kas vienmēr atvērts stratēģiskiem pārveidojumiem. Prakse nozīmē ne tikai „tīru” darbību, bet arī šīs darbības nozīmi, vidi, kurā mīt darbības veicēji, darbības nepārtrauktību un pārrāvumu, laiku un telpu, valodu, kas runā par šiem nosacījumiem. Prakse ir sociāls fenomens, nemēģina ar vienas parādības palīdzību skaidrot kopumu, balstās uz veselumu (manāma fenomenoloģijas ietekme). Prakse nav homogēna, bet paredz dažādu prakšu kopumu ievērošanu pētniekam. Galveno pretrunu saskatīja sociālajā teorijā, ko sauca par mehānisma (dabiskas cēloņsakarības) un finālisma (intencionalitātes vai normatīvisma pozīcijas aprakstīja praksi sprieduma vai izteikuma formā) dilemmu, tās pārvarēšana paredz subjektīvo un objektīvo principu saistīšanu, kas pētniekam palīdzētu atklāt sabiedrību kopā saturošās struktūras.
Viens no svarīgākajiem prakses teorijas elementiem ir habitus. Habitus (no franču valodas – kā indivīds novietots vidē, kā viņš faktiski pastāv) ir teorētiska ievirze, tas organizē un ģenerē prakses, liekot aģentiem darboties un atsaukties uz darbību, to saista ar indivīda sociālo atražošanu, kas padara uzskatāmāku sociālo struktūru darbību, sociālo ražošanu pavada arī atražošana. Sociālā pasaule nav viendabīga, tā ir dinamiska telpa, kas veidojas no dažādiem individuāliem ziņojumiem, atšķirīgu spēku krustpunktiem. Habitus palīdz nenoslīkt informācijas plūsmā, iezīmējot mana informācijas lauka robežas, tajā apvienojas indivīda psihiskā aktivitāte, darbība un domas autorefleksivitāte, tas nozīmē, ka habitus mobilizē ne tikai intelektu, bet arī sensibilitāti, pieredzi – cilvēka ķermeņa veselumu (turpina Merlo-Pontī idejas par ķermeniskumu).
Habitus galvenā iezīme ir refleksivitāte, kas prasa pētnieka pozīciju, kas nav reducējama nedz uz objektīvo, ārējā subjekta redzespunktu, nedz uz pilnīgu saplūšanu ar pētāmo priekšmetu, bet ievērojot arī pētnieka habitus, kas saistās ar viņa sociālo dispozīciju ieņemtajā laukā. Refleksivitāte ir kā metode, kā kopīgu epistemoloģisko principu, kas pieļauj sociālā ziņojuma objektivizēšanu un emancipēšanu – ļauj pamanīt un parādīt šķietami viendabīgo norišu atšķirības un aiz sociālajiem, politiskajiem, estētiskajiem, vai citiem simboliem paslēptās, saliktās darbības. Refleksivitāte ir sociālās pasaules izziņa un apraksts, neizmantojot iepriekšdotas konstrukcijas, tā ir salikta, vairākplānu norise.
Otrs jēdziens ir lauks, kas paredzēts sociālo institūciju analīzei, lai tās varēti izprast kā attiecības, kas pastāv starp individuālajiem un kolektīvajiem darbības veicējiem (piemēram, literārais lauks, kas ietver ne tikai literatūru, bet arī attiecības, kurās jāiesaistās kā autoram tā lasītājam). Starp laukiem pastāv hierarhija un sacensība. Katram laukam ir savs kapitāls (zināma līdzība ar Marksa ekonomisko kapitālu) – kultūras, politiskais, zinātniskais utt. Sociālā telpa tiek pārstāvēta multidimensionāli – tā ir veidota no daudziem savstarpēji autonomiem laukiem, kas parāda, kurš no laukiem ir dominējošais. Simboliskais kapitāls kalpo par sociālo attiecību regulēšanas paņēmienu kopumu, kam nav tieša sakara ar ekonomisko kapitālu. Simboliskajā formā kapitāls neuzrāda tiešas ekonomiskas kvalitātes, bet tam ir liela maiņas vērtība. Simbiliskais kapitāls veidojas ilgstošā laika periodā, uzkrājot goda un prestiža resursus, sekojot tradīcijām, tā forma gan ir, gan nav materializējama, tai ir vislielākā maiņas vērtība, arī maiņa pret materiāliem labumiem.