Georgs Zimmels
Nauda modernajā kultūrā, LU Zinātniskie raksti, 629.sēj., 13-38lpp.

Jaunie laiki ir likuši personībai balstīties pašai uz sevi un devuši nebijušu kā iekšēju tā ārēju brīvību, kā arī piešķīruši nebijušu objektivitāti dzīves lietiskajam saturam. Jaunie laiki ir padarījuši subjektu un objektu savstarpēji neatkarīgus un Zimmels parāda kā šī procesa abas puses ir ietekmējusi nauda. No vēsturiskiem apskatiem var secināt vienu – ka nauda attālina subjektu un objektu, nauda darbību padara bezpersonisku reizē tā dod patstāvību personai – varētu teikt, ka katrai monētai ir divas puses, bet galvenais tās saskatīt. Naudsaimniecība darīja iespējamas dažādas asociācijas, kuras no saviem dalībniekiem prasa vienīgi biedru naudas iemaksas, vai arī tās darbojas tīri naudas interešu vadītas un tādejādi subjekts tiek atbrīvots no pašu ierobežojošas sasaistītības, jo tagad viņš ir saistīts nevis ar kopumu, bet kā naudas maksātājs un saņēmējs. Naudai pretstatā visām specifiskām vērtībām ir raksturīgs bezpersoniskums, naudai ir jāizsver daudzveidībā nemitīgi pieaugošs lietu skaits, tieši ar to, ka tai nepiemīt raksturs tā ir sniegusi nepārvērtējamu pakalpojumu. Nauda veido interešu vienotību un reizē nošķirtību. Prātā nāk dažādi fanu klubi, no viena šodien saņēmu vēstuli. Jā, oficiālā iestāde ir Austrālijā, un vienīgais, kas nepieciešams, lai iestātos ir biedru maksa.
Nauda ļoti spēcīgi sasaista vienu un to pašu saimniecisko aprindu, jo ir nepieciešamība iemainīt naudu pret noteiktām vērtībām; nauda pati tieši nevar tikt patērēta, tā izdara norādi uz citiem indivīdiem. No kuriem var iegūt to, kas ir reāli patērējams. Cilvēka eksistence ir pieslēgta pie interešu sistēmas, kuru pamats ir nauda. Naudai nav vērtība pašai par sevi, bet tai ir nenovērtējama maiņas vērtība. Nauda ir izveidojusi jaunu proporciju starp brīvību un atkarību, esam atkarīgi no preču piegādātājiem. Nauda dara iespējamu Es īstenošanu, kas visās attiecībās pavirzās nost un savā ziņā var pārvietoties no starppersoniskajām attiecībām uz visdziļākajiem iekšējiem slāņiem.
Modernā kultūra sadalās: pirmkārt, nivelācija, nolīdzināšana, aizvien lielāku sociālo grupu rašanās; otrkārt, individuālā veidošanos, vispārīgākajā pakāpē, personas neatkarību, patstāvību. Abus šos tecējumus ir radījusi naudsaimniecība, kas pastāv kā vispārīgs, interešu apvienojošs līdzeklis un reizē gluži pretēji dara iespējamu vispārīgākajā pakāpē personības rezervētību, individualizāciju.
Progresējošā naudsaimniecībā jāpamana arī tas, ka atpirkšanās no pienākumiem slēpj grūtāk pamanāmas tiesības, kuras zaudē, ja atsakās no pienākumiem. Arī īpašuma pārvēršana naudā tiek izjusta kā atbrīvošanās. Ar naudas palīdzību mēs varam objekta vērtību pārvērst sev vēlamā formā, taču tam var būt tālejošas sekas un šāda brīvība var nozīmēt to, ka dzīves savu saturu zaudē un tās substance kļūst irdena. Taču te parādās dziļūdens akmeņi, jo piederība vai sasaistītība ar īpašumu nodrošina ar patstāvīgiem ienākumiem un stabilitāti; saimnieciskās aprites objektiem piemīt kaut kas, kas ir neizsakāms naudā – pārāk viegla ir noticēšana, ka zināmu vērtību var precīzi izteikt naudā. Šeit parādā naudas psiholoģiskais akcents un nomācošā sajūta, kas nāk līdz modernajam laikmetam, jo liekas, ka nemitīgi no rokām izslīd dzīves kodols un jēga un reta kļūst apmierinātība un vai vispār ir vērts censties.
Zimmels ievieš pārkairinātības jēdzienu, kas tā vietā , lai jautātu kā vērts tas ir aizstāj ar jautājumu cik vērts tas ir; uz savdabību un niansētību, kas piemīt objektiem, sajūtas vairs nereaģē atbilstoši niansēti, bet visi objekti tiek sajusti vienādā un tādēļ matētā tonējumā, kas dara neiespējamu visu košo, atšķirīgo krāsu spektra amplitūdu. Man šķiet, ka tas arī tādēļ, ka nauda ir padarīta par vērtību kā tādu, tai maiņas vērtība ir apmainīta pret vērtību, kas ir gluži šķietama. Jā, manas aizdomas apstiprina tālākās Zimmela rindas, ka nauda tiek izjusta kā patstāvīgs labums, lai gan tās vienīgā nozīme ir būt pārejai. Nauda cilvēka iekšējā pasaulē pārtop par galamērķi. Izzūdot apstākļiem, kas vērtībapziņai likuši koncentrēties uz naudu, tā atklāj savu patieso raksturu, ka tā ir tikai līdzeklis, kas kļūst nederīgs un neizraisa apmierinājumu, ja vienīgi uz tā tiek balstīta dzīve, - nauda ir tikai tilts, kas ved uz definitīvām vērtībām, un uz tilta dzīvot nav iespējams.
Nauda ir pievirzījusi kārdinoši tuvu atsevišķajam indivīdam pilnīgas viņa vēlmju apmierināšanas iespējas, tā dod iespēju momentāni iegūt visu, kas liekas iekāres vērts. Nauda kļūst par pastarpinājumu starp cilvēku un vēlmēm un iegūstot naudu rodas ilūzija, ka visu iespējams iegūt viegli.
Jauno laiku dzīves rakstura lielums izsakāms formulā: izziņas, rīcības, ideālu veidošanas satura stingrās un stabilās formas tiek pārveidotas par formām, kuru saturs ir attīstībā, kustībā un nestabilitātes stāvoklī. Mēs atsakāmies no tādām drošām patiesībām, kas vērstos pret jebkādu attīstību un izziņu labprāt pakļautu nemitīgai pārveidei – visās nozarēs pieaug empīrijas nozīme. Sociālo grupu ietvaros notiek aizvien vairāk notiek atbrīvošanās no striktiem norobežojumiem, sastingums tiek lauzts un personība var cirkulēt dzīves situāciju mainīgajā daudzveidībā.

Lielpilsētas un garīgā dzīve

Modernās dzīves problēmas izriet no indivīda prasībām saglabāt savas esības patstāvību iepretim pārspēkam, kāds ir sabiedrība, vēsturiskais mantojums, dzīves arējā kultūra, tehnika. Vispirms ir jāpēta kādi personības piemērošanas veidojumi iedibinās starp individuālās un pārindividuālās dzīves saturiem.
Lielpilsētas individualitātes psiholoģiskais pamats ir nervu dzīves kāpinājums, kas izriet no straujas, nemitīgas ārējo un iekšējo iespaidu maiņas, kas ir pretēji cilvēka iekšējai būtībai, kam pamatā ir atšķirības, kontrasti. Seko nošķīrums starp tiem, kas dzīvo laukos un pilsētās. Pilsētās mītošo dvēseliskajai dzīvei raksturīgs intelektuāls raksturs, bet lauciniekiem jūtas un emocionālas attiecības. Pilsētnieki reaģē uz lietām ar prātu, kas ir mazāk jūtīgs un attālināts no personības dzīlēm. Naudsaimniecībai un prāta kundzībai ir ciešas attiecības, kas pamatojas objektivizētajā attieksmē pret cilvēkiem un lietām, jo naudas princips neskar parādību individualitāti. Naudu interesē maiņas vērtība un viss tiek nonivelēts uz jautājumu cik tas maksā. Modernais gars tādejādi arvien vairāk ir kļuvis rēķinošs un dzīves elementu attiecībās ir ienākusi precizitāte, drošība vienlīdzības un nevienlīdzības noteikšanā, ārējo precizitāti ir ietekmējusi kabatas pulksteņu izplatīšanās. Precizitāte, aprēķināmība un eksaktums – tam visam jāiekrāso arī dzīves saturs.
Pārkairinātība radusies nespēja reaģēt uz jaunu kairinājumu un tam atbilstošu enerģiju. Pārkairinātības būtība ir nejutīgums pret atšķirībām lietās – lietām piemītošo atšķirību nozīme un vērtība un pašas lietas tiek uzskatītas par mazsvarīgām. Tieši nauda izsver visas daudzveidības vienādi, kvalitatīvās atšķirības izsaka atšķirībā – cik? Lielpilsētas ir cilvēku un lietu sablīvējums, tas kairina indivīda nervus visaugstākajā pakāpē, nervi atsakās reaģēt, kas noved pie personība bezvērtības izjūtas (arī pie depresijas un pašnāvības). Lielpilsētas iedzīvotāju savstarpējā izturēšanās ir rezervēta – ārējās rezervētības iekšiene ir vienaldzība, savstarpējs svešums, atgrūšanās, distancēšanās un novēršanās.
Vientulība pūlī – fiziskais tuvums dara jūtamu garīgo distancētību, šis ir vēl viens no lielpilsētas paradoksiem. Grūti ir veltīt pietiekami daudz laika sev dinamiskajā lielpilsētas dzīvē, kas noved pie dīvainībām, kaprīzēm pretenzijām, kuru jēga ir saistīta ar vēlmi būt atšķirīgam, izcelties, kas noved pie tā, ka netiek veltīts laiks arī citiem – vairāk laiks tiek veltīts sava tēla izkopšanai, radīšanai citu apziņā, kas mazāk izteikts tad, kad tikšanās ir biežākas.
Modernās kultūras attīstību raksturo objektīvā gara pārsvars pār subjektīvo – visa veida priekšmetos ir iemiesojusies tik liela cilvēciskā gara summa, kas salīdzinājumā ar to subjekta garīgās attīstības izaugsme ikdienā notiek ļoti nepilnīgi un atpaliek. Indivīds ir novests līdz noniecinājumam salīdzinājumā ar milzīgajām lietu un varas organizācijām, kuras indivīdam izsit no rokām progresu, garīgumu, vērības un pārved tās no subjektīvās dzīves formas uz objektīvo. Dzīve tiek atvieglota un piepildīta ar bezpersonisko saturu, personiskais glābjas īpatnējās galējībās, pārspīlējumos, lai vispār sev būtu sadzirdams. Tādejādi lielpilsēta ir auglīga vieta, kur attīstīties dvēseles esības dažādībām.