Niklāss Lūmans
KAS IR KOMUNIKĀCIJA?

Lūmans definē sabiedrību kā sistēmu, kas aptver visas komunikācijas formas. Komunikācija prasa jēgu, nozīmi un prasa veidot atšķirības – vispārējā sistēmas teorija ir primāra attiecībā pret darbības teoriju, kas Pārsonsa gadījumā ir otrādāk. Sociālās sistēmas darbojas pēc sarežģītas redukcijas principa un jo diferencētākas sistēmas, jo autonomākas to veidojošās apakšsistēmas. Sociālās dzīves pašā būtībā ir dubulta nejaušība, jo jebkurš darbonis var atbildēt kā apstiprinoši tā noliedzoši, kas reizē paredz arī sociālās dzīves neiespējamību. Nejaušība nozīmē, ka mijiedarbība starp Ego un Citu vienmēr var norisināties citādi, šī nejaušības iespējamības pakāpe ir jāsaglabā nevis jācenšas to nolīdzināt. Ego un Cita attiecības ir iespējamas tikai pateicoties komunikācijai. Katrai sistēmai piemīt informācijas izmantošanas iespēja, ļauj tai novērot otro kā sistēmu ar tai piemītošu vidi, mācoties no šiem novērojumiem. Vienīgā lieta, ko Ego var novērot ir izvēle, ko tā vidē izdara Cits. Sociālā kārtība dzimst pateicoties savstarpējiem abpusējiem novērojumiem, ko izdara pašrefenciālās sistēmas – runa ir par atšķirību, kas atrodas sociālās kārtības izskaidrojuma pamatā.
Lūmana teorija balstās uz nozīmīgām sistēmas raksturojošām iezīmēm: viena ir pāreja no noslēgtām uz atvērtām sistēmām un otra – autopoētikas paradigma, tās pamatā ir evolucionārais kognitīvisms, - dzīvās būtnes tiek aplūkotas kā noslēgtas organizatoriskas un informatīvas sistēmas, katra autopoētiksā sistēma definē savu informāciju. Ir trīs pašrefenciālas sistēmas: 1) dzīvās būtnes; 2) psihiskās un 3) socioloģiskās. Sistēmas atsauce uz sevi nozīmē, ka sistēma attiecas pret vidi noteiktā strukturētā veidā.
Autopoiesis nosaka procesu pateicoties kuram sistēma definē savu nākotni. Sistēma ir autonoma, tā nosaka sev raksturīgo. Sistēma ir elementu kopums, starp kuriem pastāv noteiktas attiecības, veidojas un pastāv pateicoties atšķirībai ar vidi radīšanai un uzturēšanai, tātad sistēma zināmā mērā ir pretstatā videi un robeža nostiprina atšķirību. Sistēma nevis vide nosaka faktorus, kas nodrošina apmaiņu, sistēma var reaģēt atšķirīgi uz līdzīgām situācijām. Sistēmas sarežģītību nosaka attiecības ar vidi. Sistēmu veidojošie elementi nepastāv neatkarīgi, sistēma ir tā, kas konstituē elementus un iedibina attiecības. Sistēma konstituējas, kas tā pāriet pie robežu noteikšanas ar vidi, kurā tā darbojas, nosakot attiecību izlasi starp tās elementiem un tātad ir neiespējami noteikt kādas attiecības tiks realizētas. Sistēmas sarežģītība nosaka nenoteiktību. Sistēmas funkcija ir reducēt savas vides sarežģītību, jo šajās attiecībās tā tiecas uzturēt identitāti, kas tiek definēta izejot no atšķirības, kas iedibina attiecības ar vidi. Lūmanam komunikācijas un psihiskās sistēmas ir pilnīgi atšķirīgas pašradošas sistēmas, starp tām ir attiecības, jo nav komunikācijas bez apziņas un otrādāk.
Svarīgi atzīmēt, ka komunicēt spēj tikai komunikācijas un vienīgi komunikāciju tīklojumā tiek radīta tas, ko saprotam ar vārdu darbība, tātad darbība var norisināties tikai komunikācijas procesā, darbība nav tieši piesaistīta subjektam vai indivīdam. Tiek ienesti jauninājumi komunikācijas izpratnē. Komunikācijas procesā nekas netiek pārnests, lai saprastu, bet tā rada atmiņu. Kom. Sistēma ir pilnībā noslēgta, kurā visu producē un reproducē pati sistēma, komponenti tiek radīti pašā kom. Kom. nav mērķa, tā vai nu notiek vai nenotiek. Pašreference nepiemīt tikai domāšanai, apziņai, bet tā piemīt arī sistēmai. Tātad sociālās sistēmas izejas punkts nav darbības teorija, bet komunikācija. Kom. trīs kom. komponentu nošķīrums: informācija, vēstījums, saprašana, kas nepastāv ārpus kom., starp tiem ir savstarpēja noteikšanas nozīme, nevis kauzalitātes. Īstenojas kā šo elementu sintēze – informācijas selekcija, informācijas vēstījuma selekcija un selektīvās informācijas un tās vētījuma saprašana vai pārprašana. Tikai kopā tie spēj radīt komunikāciju. Kom. spēj īstenoties, ja tiek saprasta atšķirība starp informāciju un vētījumu – satura informācijas vērtība un kālab tas tiek pavēstīts. Jānošķir arī uztveršana no komunikācijas, jo pirmais ir psihisks notikums, bez kom. eksistences. Saprašana un pārprašana ietver problemātiku, to attiecības ambivalentas, nesaprašanas gadījumā kom. nevar tikt turpināta – saprašanas grūtības prasa pārvaicāšanu un paskaidrojumus. Jebkura kom. ir riskanta, jo uztvertā informācija var tikt pieņemta vai noraidīta, tā uzspiež vajadzību izšķirties, kas bez kom. nepastāvētu. Vērtības tiek piesaistītas kom. ar implikāciju palīdzību, bet diskutēta tiek nevis par vērtībām, bet par preferencēm, interesēm, priekšstatiem, programmām, kas nenozīmē, ka pastāvētu vērtību sistēma. Vērtību pastāvēšana ir vienīgi komunikatīvs artefakts un apziņas autopoētiskā sistēma ar to rīkojas pēc savas patikas.
Šeit ir mēģināts parādīt sociālo sistēmu, kas operē uz komunikācijas bāzes, un psihisko sistēmu diferenci, kas operē uz apziņas bāzes. Jāņem vērā, ka ietekmes var realizēties vienīgi ar vienlaicīgu norisi ietekmi panesošās sistēmas pusē, sistēmas viena otru vadīt nevar. Apziņa komunikācijai sagādā vienīgi trokšņus, traucējumus un satraukumu – un otrādi, kas īstenībā ir tikai normāli. Valodai ir īpaša nozīme saistībā ar apziņas „nenoturīgumu”, kura lēkā pa vārdiem kā malduguns. Jāatzīst, ka apziņai ir zināms pārākums pār komunikāciju, jo tā nenodarbojas tikai ar vārdiem, bet arī ar uztvērumiem un iedomātu tēlu radīšanu un nojaukšanu. Komunikācija tiek pielāgota apziņas maldugunim, bet tas nenotiek „komunikācijai pa gabaliem transportējot apziņu”, komunikācija manevrē apziņu, lai ko tā pie sevis nedomātu.