Rolāna Barta eseja „Autora nāve”

Barts iesāk ar jautājumu kas to ir teicis?, jau pašā sākumā norādot uz to, ka atbilde, kas tas ir autors, nav pieņemama. Vēl vairāk – atbildi nekad nebūs iespējams uzzināt, jo rakstība ir jebkuras balss, jebkura pirmavota noārdīšana un arī autora identitāte tiek pazudināta rakstībā, autors tiek pazudināts sevis uzrakstītajā, jo rakstība – tā ir nekatrā dzimte, veidojums, kurā zūd jebkura identitāte.
Identitātes „izšķīšana” rakstītajā tiek skaidrota ar rakstības mērķa pamatojumu, kurai nevar būt nekāda metafiziska vai pārlaicīga mērķa, jo kaut kas izstāstīts intransitīvos nolūkos, nevis lai tieši iedarbotos uz realitāti, bet valodas mērķis ir tieši iedarboties uz realitāti, notiek atsvabināšanās, balss vairs neskan, autors nonāk pie savas paša nāves un sākas rakstība. Tas neattiecas, piemēram, uz etniskajām kopienām, kur tiek stāstīti dažādi stāsti un šajā gadījumā stāstītājs ir medijs, bet ne ģēnijs vai autors. Par šādiem izņēmumiem runā arī Fuko stāstot par „autora funkcijām”.
Atskatoties vēsturiskos notikumos, var secināt, ka Autora personāžu, protams, ir radījusi sabiedrība, ar ticību cilvēkam, cilvēka prātam, kas poststrukturālisma ir tikai subjekts, kam „ziedu laiki beigušies”. Atklājot indivīda prestižu vai „cilvēka personību”, kam piešķirta lielākā nozīme, ko paveica angļu empīrisms pārvarot viduslaikus, rodoties franču racionālismam un reformācijas personīgajai ticībai. Autors vēl valda literatūras vēstures grāmatās, rakstnieku biogrāfijās, intervijās; pašreizējā kultūrā literārais tēls ir tirāniski centrēts ap autoru, viņa personību, mūžu, gaumi un kaislībām un daiļdarba izskaidrojums vienmēr tiek meklēts radītāja virzienā, it kā tā vienmēr būtu vienas un tās pašas personas balss – autora balss, kurš uztic savu „noslēpumu”. It kā ar personības īpatnībām, kas mēdz būt kā novirzes no normas, varētu izskaidrot paveikto.
Barts norāda uz vairākiem „autoriem” vai avotiem, kas veicinājuši Autora impērijas varenuma graušanu:
1. Malarmē, kurš paredzēja nepieciešamību aizstāt valodas īpašnieku ar pašu valodu, kas principā ir runātāja reducēšana uz pasacīto un pasacītais vienmēr ir tikai un vienīgi – valoda vai rakstīta vai runāta. Runā valoda, ne autors, jo ārpus valodas neko nevar pateikt, arī simbolu saprašana vienmēr ir „caur” valodu, viss ir valoda. Visa Malarmē poētika sastāv no autora atcelšanas par labu rakstībai, kas arī nozīmē atdot vietu lasītājam. Rakstīt nozīmē caur iepriekšēju bezpersoniskumu sasniegt punktu, kurā darbojas un „performē” tikai valoda nevis „Es”.
2. Valerī, kuru traucējusi „Es” psiholoģija, nebeidzis apšaubīt un izsmiet Autoru, uzsverot viņa darbības valodniecisko un it kā pārsvarā „nejaušo” iedabu, iestājās pret literatūras verbālo iedabu, tādejādi jebkura atsaukšanās uz rakstnieka interioritāti (identitāti?), ir tīrais aizspriedums, tātad apšaubāms un noliedzams.
3. Prusts, kurš par savu uzdevumu uzskatījis samudžināt saiti starp rakstnieku un viņa personāžiem, par stāstītāju padarot to, kurš rakstīs – romāna jaunais cilvēks, par kuru īsti nekas nav zināms, grib, bet nespēj rakstīt, un romāns beidzas rakstībai kļūstot iespējamai. Jebkādas konkrētas detaļas par jaunieti, padarītu viņu par personību, kas padarītu neiespējamu rakstību.
4. Sirreālisma mērķis bijis kodu sagraušana, Barta izpratnē iluzora, jo tos nevar sagraut, bet tikai „apspēlēt”, un nepārtraukti un piepeši pieviļot gaidītās nozīmes – roka rakstīja ātrāk nekā galva spētu tam izsekot, tādā veidā sirreālisms veicināja Autora tēla desakralizāciju, kas veidojusies iepriekšējo gadsimtu laikā.
Tātad varam secināt, ka autors ir tikai rakstītājs, bet ne otrādāk, turpretim valoda pazīst subjektu, nevis personu, un ar šo subjektu, kas ir tukšs ārpus vēstījuma , kas to definē, pietiek, lai „uzturētu” valodu.
Tālāk Barts raksturo moderno skriptoru jeb rakstītāju, kurš ir kļuvis bezpersonisks, bet kurš dzimst vienā laikā ar savu tekstu, jebkurš teksts ir rakstīts mūžīgi šeit un tagad. Saskaņā ar poststrukturālisma uzskatiem par valodu un tās lietošanu, vārds rakstīt apzīmē vairs tikai performatīvu aktu, kura vienīgais vēstījuma saturs ir akts, kurā tas tiek celts priekšā. Modernais skriptors ir apglabājis autoru un ieņēmis viņa troni, viņa roka iezīmē lauku bez pirmavota, nevis personību, – vai arī vienīgais tās pirmavots ir pati valoda, kas bez mitas apšauba jebkuru pirmavotu. Skriptors vairs tikai pieraksta valodu, kas izpaužas kā performatīvs - izpildakts.
Savukārt, kas notiek, kad „pierakstīšanas” process ir beidzies un ir radīts teksts. Līdz ar autora gāšanu, būtu tikai loģiski, ja arī teksta nozīme būtu izmainījusies. Autora personības viennozīmīguma zīmogs tiek nomests un teksts paveras kā daudzdimensiju telpa, kurā nav vairs tikai autora „ieliktā” vai kritiķu piešķirtā nozīme, bet tajā vienojas un viena otru apstrīd dažādas rakstības, no kurām neviena nav oriģināla, jo teksts ir austs no citātiem, kuri nākuši no tūkstošiem kultūras fokusu. Rakstnieks tādejādi var tikai imitēt, viņa varā ir tikai sajaukt rakstības, likt tām runāt vienai pret otru, nekad nebalstoties uz kādu no tām. Pat ja kāds gribētu izteikties, tad jāzina, ka iekšējā „lieta”, ko viņš grib „iztulkot”, pati ir sastādīta vārdnīca, kuras vārdi tikai tiek skaidroti ar citiem vārdiem un tā bezgalīgi.
Tam, ka Barts nedod tekstam Autoru ir iemesls ar tālejošām sekām, jo dot kādam tekstam autoru nozīmē nobloķēt to, noslēgt rakstību, kas noder kritiķiem, kuri atrodot autoru izskaidro tekstu, bet teksts nav jāatšifrē, tas ir jāatšķetina – rakstības telpa ir jāpārstaigā, tai nevar izurbties cauri. Nedodot rakstībai galīgo nozīmi, vēl ir iespēja darbībai, kas nav nobloķēta. Darbības lauks arī kritiķiem paveras plašāks, jo tekstam vairs nav vienas nozīmes, bet daudz – teksts no diega ir pārtapis tīklā vai labirintā pa kuru var staigāt, arī apmaldīties, ko veicina teksta atvērtība un kas paver iespējas darboties un šķetināt to.
Atgriežoties pie tēzes, ka rakstībā tiek pazaudēta identitāte, bet lasītājam tiek atdota viņa vieta. Esejas beigās tiek precizēta lasītāja loma un izrādās, ka ir viena no svarīgākajām. Teksta būtība ir tāda, ka tas ir darināts no daudzslāņainām rakstībām, kas nāk no dažādām kultūrām un nonāk dialogā viena ar otru, un ir vieta, kur šī daudzslāņainība tiek apkopota, kas nav autors kā bija līdz šīm, bet – lasītājs. Lasītājs ir telpa, kurā tiek ierakstīti citāti, tādejādi teksta vienība ir nevis pirmavotā, bet galamērķī. Lasītājs nav personisks, bet „kāds”, kurš tur vienkopus visas rakstījuma atstātās pēdas. Lai atdotu rakstībai nākotni, mīts, ka literatūrā nav cita cilvēka kā vien tas, kurš raksta, ir jāatspēko un par autora nāvi jāmaksā ar lasītāja dzimšanu.