Nedēļas nogale ar krievu kino

Atceros, ka bērnībā krievu kino skatījos nelabprāt, jo tad pa TV rādīja visādus „Šurika piedzīvojumus”, kura īpatnējais humors un joki manai bērna uztverei nebija sagremojami un likās neinteresanti, bet amerikāņu filmas – tas bija kaut kas. Fakts, ka Krievija ir tepat blakus un lielais kaimiņš sagādājis mums ne mazums dažādus „piedzīvojumus”, neveicināja apetīti skatīties PSRS kino. Taču laiks pamazām nostāda visu savās vietās un atēdoties tā saucamo junk food, kas reizēm par sižeta spraigumu tālāk netiek (jā, un ko tad vidusmēra izklaidei vairāk vajag!?) un beigas, kas noslēdzas ar happy ending, protams, arī tam nenoliedzami ir savi pozitīvie aspekti, taču palielinoties IQ arī (vismaz teorētiski) vajadzētu arī kino redzeslokam paplašināties un saprast, ka nedzīvojam amerikāņu radītā leiputrijā. (Īstenībā esmu nokaitināta ar amerikāņu bezsatura – pārpratuma kārtējiem uzlējumiem, kuru sižetiskais mērķis ir dabūt kārtējo naudas žūksni! Protams, neviens neliek tos skatīties...) Velns ne vienmēr ir tik melns kā viņu mālē un arī amerikāņu kino ir atrodas kaut kas labs, bet kam ne vienmēr ir pietiekami izvērts reklāmas kampaņa un līdz ar to līdz mērķim – tikt redzētam nenokļūst. Izveidojas zināms pretnostatījums starp amerikāņu un citu kino, attiecīgi izklaides un to, kas nav tikai izklaide, bet ir kaut kas vairāk, tā teikt ar filozofiska rakstura iezīmēm.
Mans mērķis nebūt nav kaut ko nopelt vai celt saulītē, bet gluži vienkārši paust savu viedokli par redzēto un varbūt pat rosināt to noskatīties arī cietiem.


Veras šoferis, 2004. gada filma, režisors Pāvels Čuhrajs.
Viņi nemīl viens otru, tā drīzāk ir dvēseļu radniecība, divu vientulību satuvināšanās.

Vienā no galvenajām lomām Igors Petrenko (23.08.77.), kas, starp citu, saņēmis vairākus apbalvojumus kā Triumfs 2004 un Zvaigznājs 2003, vienā vārdā gada atklājums. Melodrāmā, kas atainota uz 60.gadu fona Krimā, risināts savdabīgs mīlas trīsstūris. Īpaša uzmanība tiek pievērsta varoņu iekšējo pārdzīvojumu un stāvokļu atainojumam. Kā režisors izteicies komentāros, viņam vienmēr paticis rakņāties cilvēciskajās attiecībās un mēģināt atšķetināt iemeslus, kāpēc kāds rīkojas tieši tā un ne citādi. Viktors (I. Petrenko) ir ģenerāļa šoferis un Vera (A. Babenko) ģenerāļa meita būtībā ir vientuļi un sev līdzīgo atrod viens otrā. Veras vientulība un bailes; bailes uzticēties un būt laimīgai sastop kādu, uz ko var paļauties un kuru viņa iemīl. Viktoram, kam bērnība bijusi traģiska, liekas patvērumu atradis armijā, bet principu dari un nedomā nav viegli ievērot, ja sirdsapziņa runā pretī. Viņi abi ir apstākļu vergi un filma parāda to, kā viņi cenšas robežu, kur lemtu paši, pabīdīt tālāk... Varoņu raksturi atainoti spilgti no histēriskām kliegšanām, asarām, kaisles, varaskāres un tā kā vara dara cilvēku līdz cilvēciskumam un līdzjūtībai, kas kādam izrādās liktenīga. Gan varoņu raksturi, gan sižets nav viennozīmīgi un nemāca darīt tā vai šitā, bet viens gan ir paturams prātā, ka cilvēcība jāsaglabā vienmēr, neskatoties ne uz ko.

Piezīmes:

 DVD versijai, kuru skatījos, papildus ir iekļauti režisora un aktieru komentāri par filmu un viņu varoņiem, biogrāfiskie dati par aktieriem, kas savukārt liek filmu skatīt ne tikai kino darbu, bet arī ieskatīties sevī un sabiedrības norisēs.
 Vietām filmas vizuālais fona noformējums bija nepārliecinošs, brīžiem likās, ka mūsdienīgums pa vidu iespraucies par daudz arī tieši attiecību atainojumā. (Bet varbūt vienkārši nekas daudz nav mainījies un padomju laika mītiskās ēnas vēl tepat vien klejo.)

Vērtējums: ☻☻☻☻☻ punktu sistēmā, šai piešķiru ☻☻☻☻punktus.
Nakts patruļa, 2004.gada filma, režisors Timurs Bekmambetovs.
Gaismu sevī ir daudz vieglāk nodzēst nekā izklīdināt tumsu ap sevi...

Ja iepriekšminētajai filmai uzsvars ir uz aktierspēli, tad šajā aktierspēle ir sakulta ar specefektiem, kas nebūt nav sliktāki par Rietumnieku filmās redzētajiem. Kaut vai tikai pēc filmas reklāmas rullīša, kas iekļauts DVD, noskatīšanās, kas vēsta par raganām, vampīriem, lāstiem un pareģiem un galu galā gaišo un tumšo spēku mūžseno cīņu, kas turpinās līdz šai dienai, ir skaidrs, ka tā nav tikai pasaka kā uzvarējuši gaišie spēki, jo reāli neuzvar neviens... Kā jau minēju specefekti iespaidīgi, taču iespējams, ka tas filmai piešķir pārāk lielu rietumnieciskuma piedevu, piemēram, atgādinot pavasarī redzēto specefektu bliezienu Van Helsinku – mošķu mednieku, kurā čumēja un mudžēja no datorizētām parādībām, kas izskatījās tik īstas, ka gribās noticēt. Diemžēl specefektu iedarbība ir īslaicīga, kaut kinoteātrī tie liek elpai aizrauties, un drīz vien filmas iespaids izblāvo. Tad atliek ķerties pie saturīgākās daļas. Manuprāt, filmā precīzi un trāpīgi un tajā pašā laikā neuzbāzīgi – nemācot kā pareizi – parādīts nerakstīto likumu spēks, kas mūžīgi mūžos nemainās, bet pastāv kā izvēles iespēja vai nu būt gaišo spēku kareivim vai tumšo, citādas iespējas nav, ja esi citāds, t.i., cilvēks, kam piemīt necilvēciskas spējas.

Piezīmes:

 Spraiga sižeta un spilgtu momentu savirknējums, kas idejiskā līmenī vienmēr aktuāls un teiksmainu radījumu cilvēku ādās cienītājiem vilties neliks un tas, ka šie citādie runā krieviski nevis angliski pat šķiet reālāk...Jā, un mūzika attiecīgas noskaņas.
 Joprojām nesaprotu un šī filma nepadarīja skaidrāku ainu, kā (kāpēc?) daudzi vēl joprojām netic raganām un vampīriem – cilvēkiem apveltītiem ar īpašām spējām un tie, kas tiem tic vai vēl ļaunāk viņus redz, tiek uzskatīti par ķertiem vai labākā gadījumā par viņiem vien pasmejas... Tas, ka nezina, nedod tiesības noliegt.

Vērtējums: maksimālais ☻☻☻☻☻.