Arturs Šopenhauers
Pasaule kā griba un priekšstats,
Mūzika kā gribas objektivizācija vai kāpēc mūzika neiederas mākslu kopējā shēmā.


Pasaule kā griba un priekšstats ir Artura Šopenhauera galvenais darbs, kas ieskicē apjomīgu gribas metafiziku. Domas ietekme nākusi gan no Platona, gan Kanta. Pārņemot Kantu, Šopenhauers vadās no principa , ka izzinošajam cilvēkam apkārtējā pasaule ir dota tikai kā priekšstats – attiecībā pret priekšstatošo, kas ir viņš pats. Visas parādības nav nekas cits kā objektivizācijas no kādas gribas, kura kā neizzināma „lieta par sevi” ir pasaules pamatā. Savukārt idejas redzējums ir iespējams tikai tīrā nesavtīgā atdevībā, kurā subjekts atbrīvojas no savas individualitātes un pāriet objektā un tieši šis izziņas veids ir mākslas sākums.
Šopenhauers iedala mākslas dažādās pakāpēs, kas veido vienu shēmu. Sākot no arhitektūras, kura iemieso vienkāršās idejas par gravitāti un nekustīgumu, līdz ainavu un dzīvnieku gleznošanai, skulptūrām un vēsturiskiem gleznojumiem, līdz pat augstākajai traģēdijai un tās paveidam – dramatiskai poēzijai. Traģēdija ir īpaša ar to, ka tā parāda cilvēka gribas konfliktus augstākajā pakāpē.
Vienīgā māksla, kas mākslu kopīgajā shēmā neiederas, ir mūzika. Varbūt tāpēc, ka tā ir diženākā no visām? Mūzika ir pilnīgi savādāka, atšķirīga no citām mākslām, jo tajā nav nekādu lietu būtību, kas būtu ienestas no mūsu pasaules ar reproducēšanu. Tajā pašā laikā tā ar sevi reprezentē dižu un skaistu mākslu, tā spēcīgi ietekmē cilvēka dvēseli un tik pilnīgi un dziļi saprotas vispārējā valodā. Taču tā ir kas vairāk kā neapzināta un ārēja darbība, tai nav tieša un ārēja darbība kā to norādīja Leibnics. Ja jau mūzika nav tāda, tad kāda tā ir un, kas tai ir tik īpašs un neaprakstāms, ka būtu tik ļoti jāslavē un jāizceļ. Šopenhauers mūzikai piedēvē teju vai dievišķas īpašības, tai ir daudz dziļāka un nopietnāka nozīme, jo tā attiecas uz pasaules iekšējo būtību un mūspus es un svarīgi, ka tā nesniedz zināšanas, bet ir tikai zīmes. Zināšanas netiek sniegtas, jo jau iepriekš teikts, ka šajā izziņas veidā nav subjekta un objekta pretnostatījuma, individualitāte satiekas ar objektu un saplūst. Svarīgi ir tas, ka starp mūzikas un pasaules atveidošanu pastāv analoģiju caur, kuru var mēģināt skaidrot mūzikas savādumu, un kura ir intīma un bezgalīgi patiesa. Starp mūziku pasauli pastāv saskares punkts, kuru mūzika atveido un kurš iestiepjas ļoti tālu. Šī analoģijas pierādīšana, parādīšana pēc būtības ir nepierādāma, ja tā būtu pierādāma, tad tā zaudētu savu jēgu.
Līdzīgi kā Platonam ideju iemiesošana lietās, Šopenhaueram mērķis ir adekvāta gribas objektivizācija. Uz mūziku idejas nevar attiecināt, jo mūzika ir neatkarīga no pasaules, tā ir pašpietiekama, ko nevar teikt par citām mākslām, kuras iemieso noteiktas telplaiciskas idejas. Mūzika ir nepastarpināta objektivizācija, pašas gribas nospiedums, nevis ideju nospiedums. Starp mūziku un idejām pastāv paralēlisms, analoģija un tajā pašā laikā mūzika iemieso objektivitāti, ko prezentē idejas, ne pašas idejas.
Pēc analoģijas, ka matērija nevar rasties bez formas, starp skaņām pastāv harmonija – matērija nevar būt bez gribas, bez spēka, kurā izpaužas noteikta ideja. Piemēram, pamata bass ir pasaulē neorganiskā daba, tālāk pavadošo balsu kopums rada harmoniju starp basiem un melodijas izpildītāju. Caur šādu analoģijas piemēru Šopenhauers uzzina visu ideju klāstu, kurās objektivizējas griba, kaut arī mani tas ne īpaši pārliecina, jo te ir vairāk metafizikas un mistikas un priekšnoteikums noticēt pamataksiomai, kas nav pierādāma kā vienīgi pēc līdzības. Melodija ir daudznozīmīga saikne ar vienīgo domu un tā rada veselo, šajā balsī Šopenhauers atpazīst augstāko gribas objektivizācijas pakāpi; cilvēka tieksmes un dzīvi, kurai ir jēga. Tikai melodija no sākuma līdz beigām apgādā ar saprātīguma un veseluma saikni. Šeit atklāja vēl kāds mūzikas raksturotājs kā jūtu un kaisles valoda.


Radīt melodijas, atklāt tajā dziļākos cilvēka vēlmju un sajūtu noslēpumus ir ģēnija lieta. Šopenhaueram ģēnijs ir komponists. Šeit vietā būtu jāpiemin Kanta ģēnija izpratne, kuru Šopenhauers ir patapinājis...Komponists atklāj pasaules iekšējo sūtību un izteic dziļāko gudrību valodā. Kants...
Skaidrojot analoģiju starp pasauli un mūziku, nedrīkst aizmist, ka tām nav tieša sakara, bet netiešas attiecības. Mūzika izsaka nevis parādīšanos, bet iekšējo būtību, visu parādīšanos sevī, pašu gribu. Mūzika neizteic atsevišķo, konkrēto, vienu, bet pretendē uz vispārējo – nevis kāda vai kādu prieku, skumjas, mokas, šausmas, bet prieku, skumjas, līksmību, dvēseles mieru vispār, kā tādu pašu par sevi. Tāpēc arī mūzika nav līdzeklis, lai izteiktu kaut ko, tā izteic dzīves un tās notikumu kvintesenci, bet ne pašus notikumus. Mūzika skatāma kā pasaules attēlojums (izpausme, izpaudums), tā prezentē ar sevi augstāko pakāpi vispārējai valodai. Turklāt vispārējais nav tukša abstrakcija, bet skaidra noteiktība, kas piemīt a priori. Visas tieksmes, vēlmes, raizes un gribas izpausmes var izteikt mūzikā, melodijā un to bezgalīgi daudz veidos. Tātad mūzika izsaka vispārīgo tīrā formā, vispārīgā valodā un pati ir autonoma un neatkarīga no ideju objektivizācijām , ko reprezentē.
Atgriežoties pie komponista – ģēnija, viņa darbība tiek raksturota kā neapzināta prātam, lai tieši varētu izprast pasaules sūtību. Neapzinātību prātam varētu pielīdzināt intuīcijai, kura dabiski tver pasaules dziļākos noslēpumus un izteic to mūzikā, tāpat arī Kanta ģēnija nevar citiem paskaidrot kā viņš paveic to, ko paveic, tas ir iedzimts talants, dabas dots un prātam nav pa spēkam to izskaidrot. Principā var teikt, ka ģēnijs spēj atdoties idejām un no tā radīt savus darbus, nav nekāda mērķa ārpus, bet pati darbība ir pašmērķis.
Tātad pie kā mēs galu galā nonākam? Mūzika producē pasaules būtības vispārējās kategorijās. Mūzika ir neapzināta metafizika, dvēseles vingrināšanās, neapzinoties, ka tā filozofē. Īstena filosofija būtu tad, ja izdotos atrast vārdus ar ko varētu izskaidrot analoģiju starp pasauli un mūziku. Taču nespēju sasniegt šādus pilnīgus vārdus kompensē tas, ka mūzika sasniedz pilnīgu harmoniju pati par sevi un tā kā ģēnija darbs nav izskaidrojams vārdiem, tajā ir iepīti dabas noslēpumi, kas prātam neaizsniedzami, tas ir gluži saprotami, ka šīs analoģijas skaidrojums nekad nebūs pilnīgs, ja būs izteikts vārdos.