Konspekts tekstam Nīče: mūžīgā atgriešanās un jautājums par pārcilvēku.

Frīdrihs Nīče ir viens no tiem, kas visvairāk veicinājuši jaunas filozofijas un cilvēka izpratnes dzimšanu. Tieši ar Nīči aizsākas Eiropas kultūras un tās "spilgtākā zieda" - filozofijas un zinātnes - pārvērtēšana. Viņš gribēja atbrīvoties no visām šķietamībām, kas bija kļuvušas par traucēkli. Pirmām kārtām tās bija cilvēka ar iedomas par savu visvarenību. Tieši no ideālistiskās un racionālistiskās filozofijas tradīcijas, Nīče prasīja atbildību par to, ka cilvēks iedomājies sevi par vēstures subjektu, par visu vērtību mēru, kas pretendē uz "tīru izziņu" un "tīru patiesību", tostarp aizmirstot savu ķermenisko esību. Nīče mēģina atrast cēloņus nihilismam - sava laika un kultūras vājumam, kas bloķē pozitīvo spēku attīstību
Nīče ir nozīmīga robežfigūra ceļā uz jaunas filozofijas izpratni. Nīčes mantojums tiek uzskatīts par vienu no būtiskākajiem modernisma un modernitātes kritikā. Visu vērtību pārvērtēšana - tā ir formula visaugstākajam cilvēces pašapziņas aktam. Izzinošā subjekta subjektivitāte, cilvēka un dzīves attiecības, morāles ģenealoģija, jaunrades problēma - tie ir tikai daži no pavedieniem, kas caurauž Nīčes filozofiju un liek pamatus jauno laiku filozofiskā mantojuma apzināšanai, kritikai un pārvērtēšanai. Modernitātes izvērtēšanā atslēga un subjektivitātes pamats ir atteikšanās no laika jēdziena.
Laika un subjektivitātes attiecību pārskatīšana noved Nīči pie domas par "mūžīgo atgriešanos" un "pārcilvēku".
Nīče nosaka diagnozi savam laikam un šajā diagnozē neapšaubāmi galvenā loma tiek atvēlēta cilvēka kā subjekta un cilvēciskās subjektivitātes analīzei. Nīče izvirza uzdevumu "palūkoties uz zinātni ar mākslinieka acīm, uz mākslu - no dzīves viedokļa". Nīče pārmet Hēgeļa dialektiskajai filozofijai, ka tā nemāca cilvēkam "būt". Īpaši asi Nīče runā par vāciešiem, kuru audzināšanu bija ietekmējusi Hēgeļa filozofija un uz to balstītā pedagoģija.
Nīče raksta līdzībās, runā metaforās, tāpēc viņa filozofiskie aforismi nav viennozīmīgi. Nīče šodien - lielā mērā to nosaka viņa filozofiskā un literārā mantojuma interpretācija. Nīče ir kļuvis par vienu no galvenajām figūrām diskusijā par modernismu un postmodernismu. Neapšaubāmi, ka par popularitāti filozofu vidū Nīčem ir jāpateicas Martinam Heidegeram [20], kurš saskata Nīčē metafizisku domātāju un ierindo viņu līdzās Aristotelim. Heidegers Nīči interpretē kā pēdējo metafiziķi, līdz ar to uzsvērdams, ka redz viņā cerību pārvarēt metafiziskās tradīcijas ierobežotību un nonākt pie jaunas filozofiskās jaunrades izpratnes.
Nīčem ideja, kas ir visu pārējo pamats, ir doma par "mūžīgo atgriešanos". (Filozofs, pēc Nīčes domām, vienmēr ir nelaikā...) Lai aplūkotu Nīči kā metafiziskās tradīcijas pārstāvi, kā šīs tradīcijas augstāko izpausmi un piepildījumu, Heidegers sliecas reducēt dzīves psiholoģiskos, bioloģiskos aspektus un skatīt "mūžīgo atgriešanos" esamības vienībā. Deridā uzsver, ka Nīče, tāpat kā Kirkegors, spēlējas ar identitāti, parakstiem, vārdiem, tātad maina maskas, tomēr tādējādi tverot dzīvi tās dažādībā.
Nīčes mācība par "mūžīgo atgriešanos" ir saistīta ar domu par cilvēku. Nīče pats to novērtē kā būtisku, kā tādu, kas ļauj viņam ar jaunu pārliecību runāt par domātāja uzdevumiem, saskatīt Zaratustras mācības patosu un attaisnojumu dienas vidus filozofijai.
Doma par "mūžīgo atgriešanos" mēģina, balstoties uz kultūras kritikas rezultātiem, nosaukt vārdā jaunu ievirzi dzīves izpratnē. Tā ir godbijība pret dzīvi visās tās formās un dumpis pret civilizāciju, kas nenovērtē indivīdu un dehumanizē cilvēka dzīvi, kas nosaka Nīčes mācību par "traģisko kultūru" un viņa cerības uz cilvēces nākotni.
Žils Delēzs raksta: "Nevar saprast Nīčes filozofiju, ja neņemam vērā viņam raksturīgo plurālismu. Un, patiesi, plurālisms (citādi pazīstams kā empīrisms) gandrīz nav nodalāms no pašas filozofijas būtības. Plurālisms ir īsteni filozofisks domāšanas veids, ko radījusi filozofija; vienīgais garants konkrētā gara brīvībai, vienīgais princips karojošajam ateismam. Dievi ir miruši, bet tie ir miruši smejoties, dzirdot, ka kāds Dievs pretendē būt vienīgais.." Daudzveidīgs un plurālistisks apliecinājums ir Dionīsa princips. Dionīsa saraušana gabalos ir daudzveidīga apliecinājuma simbols.
"Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" ir darbs, kas piedāvā šo jauno, revolucionāro pieeju estētikas problēmas nostādnē, kā arī filozofiskajā attieksmē pret poēziju; tas sniedz grieķu kultūras jaunu interpretāciju un ietver arī sava laika kultūras kritiku un tās atjaunošanas programmu. Izvirzīdams priekšplānā traģēdijas problēmu, Nīče uzsāk diskusiju par kultūras dzīvības avotiem. Reizē arī par Rietumu tradīcijā valdošo grieķu kultūras izpratni.
Pievēršoties mākslas principu apzināšanai, Nīče turpina dzīves problemātikas izvērsumu: māksla, tāpat kā dzīve nozīmē jaunradi. Savukārt, jaunrade nozīmē pagājušās dzīves noliegumu un jaunās dzīves apliecinājumu: bijušais atdzimst esošajā. Jaunradi Nīče saprot kā vienīgo konstruktīvo attiecību pret pagātni, pagājušo, bijušo. Virzība uz mākslu ir skaidri izteikta pretvirzība nihilismam. Māksla ir vairāk vērta nekā "patiesība". Orientācija uz mākslu un jaunradi Nīčem nozīmē arī būtisku izmaiņu attiecībā pret Eiropu, tās vēsturi, kultūru. Mākslinieciskās jaunrades pārvērtējumā Nīče meklē atbalstu platoniski kristiāniskās metafizikas un morāles kritikai. Māksla pārstāv dzīves intensifikāciju, dzīvās būtnes pamatizpausme ir spēja radīt. Jaunrade ir spēja apliecināt. Pirmām kārtām tā palīdz Nīčem pārvarēt pozitīvisko ievirzi, kas aplūko attīstību lineārā laika jēdzienos. "No visa, kas rakstīts, es mīlu tikai to, ko kāds ar savām asinīm rakstījis. Raksti ar asinīm, un tu redzēsi, ka asinis ir gars."
Pievēršoties dionīsiskajam, Nīče norāda uz to, kas palicis margināls grieķu kultūras klasiskajā uztverē, proti, mūzikai, nevis skulptūrai un arhitektūrai, un tautas gudrībai, bet nevis literārajiem un filozofiskajiem tekstiem. Apoloniskā un Dionīsiskā atklāšana ļauj Nīčem tuvoties traģiskā un traģēdijas būtības izpratnei. Darbā "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" Nīče tiecas pēc jaunas grieķu kultūras izpratnes, intuitīvi meklē tajā prieka un dzīves spēka apliecinājumu. Šo patieso izpratni par grieķu kultūru bloķē kristietība un dialektika - tā Rietumu tradīcija, kas ir vērsta pret dzīves, prieka, traģiskā apliecinājumu. Nedz dialektika, nedz kristietība nav spējušas tuvoties traģiskā būtībai.
Kas ir apoloniskais un kas ir dionīsiskais? Apolona pasaule ir daiļo tēlu pasaule, Dionīsa – reibuma, ekstāzes pasaule. Ko Nīče grib atklāt ar šiem dievu tēliem? Kā nešķirama kopība Apolons un Dionīss pārstāv divas dažādas mākslinieciskās tieksmes. Apolons pārstāv tēlu mākslu, skulptūru, bet Dionīss beztēlu mākslu - mūziku. Grieķu pasaulē pastāvēja pilnīga savienība starp dionīsisko un apolonisko. [34] No šīs savienības arī dzimst traģēdija. Dionīss no paša sākuma tiek raksturots kā apliecinošais dievs. Viņš apliecina dzīvi, bet neattaisno nepērk to. Šajā ziņā Nīče konsekventi ir vilcis paralēles starp Dionīsu un Kristu. Apliecinājums un noliegums nošķir Dionīsu un Kristu. Sekojot no apliecinājuma intuīcijai, Nīče atsedz to, kā izaug un nostiprinās pretstats starp mākslu un teoriju, starp Dionīsu un Sokrātu kā grieķu traģēdijas pretinieku. Tieši Sokrāts izmaina attiecības starp zināšanām un jaunradi:
Nīče šajā darbā runā par mūziku kā par Hērakleita uguni, kurā pasaule atgūst savu jaunību. Mūzika ir saistīta ar Dionīsu, kurš ir visa atjaunošanās, apliecinājuma avots, pamats. Dionīss ir figūra, kura simbolizē visu iepriekš nosprausto robežu pārkāpumu. Šajā ziņā Dionīss ir filozofijas kā metafizikas pretstats. Pēc Nīčes domām, metafizika robežojas ar to, kam nav jēgas. Metafizika, viņaprāt, tiecas skatīt visu no esamības viedokļa, Taču vienīgais pareizais ir tapšanas viedoklis. Dionīsu Nīče interpretē kā pašas dabas radošo enerģiju, kas apliecina sevi bez mākslinieka pastarpinājuma. Tieši pateicoties Dionīsa tēlam, Nīče ir ieguvis jaunu skatu punktu uz kultūras sakārtojošo, racionalizējošo darbību.
Fuko uzskata, ka Nīče piedāvā nākotnes filozofiju un šī filozofija runā nevis par cilvēku, bet gan par pārcilvēku. Pārcilvēks - tā ir doma, kas iziet ārpus metafiziskā humānisma tradīcijas. Cilvēks vairs nav filozofijas priviliģētais pamats un centrs, filozofija vairs nav pamatota uz domāšanu priekšstatos.
Nīčes pedagoģijas pamatus veido dzīves, nevis patiesības mīlestība. Mīlēt tikai patiesību nozīmē nemīlēt dzīvi; mīlēt dzīvi nozīmē mīlēt arī patiesību. Zaratustras atziņas, ko nobriedina Nīče, ir "dienas vidus" jeb "mūžības kā mūžīgās atgriešanās" filozofijas atziņas, kas ir pāreja uz jaunu radikālismu subjekta kritikā. Nīče noraida ne tikai visus optimistiskos uzskatus, bet arī pasīvo nihilismu, vājo pesimismu.
Nīče pieņem patiesību kā pretrunīgu un mainīgu, tādu, kas paredz nebeidzamu pētniecību, nebeidzamu gribu radīt. Traģiskais filozofs novēršas no abstrakcijām un pievēršas patiesībai, kas ir nozīmīga kā dzīves elements. Nīče izmanto seno mītu par Tēseju un Ariadni, lai raksturotu cilvēka alkas pēc patiesības un viņa nebeidzamos meklējumus, kuri, ja tos isteno godīgi līdz galam, var sagraut gan patiesību, gan dzīvi.
"Mūžīgās atgriešanās" mācība noraida ārpuslaiciska dieva pārdabisko mūžību, bet apliecina vienmēr radošos un graujošos spēkus cilvēkā un dabā. Mūžīgā atgriešanās ir "nevainīgo tapšanas" sastāvdaļa. Nīče pats nosauc mūžīgo atgriešanos par Zaratustras būtiskāko mācību, kas cieši saistīta ar nākotni. Mācība par mūžīgo atgriešanos ir saistīta ar subjekta subjektīvisma pārvarēšanu.
Tomēr mūžīgā atgriešanās nekādā gadījumā nav "tagadnes" atkārtošanās, tā nav sliktā bezgalība. Tā ir īstenojas lokā, kurā varas griba apliecina sevi. Lai apliecinātu sevi, tai vajag mācēt sevi pārvaldīt. To neprot mūsdienu vājais cilvēks, kurš nemāk savākt sevi kopā. Bet tas, kurš nav sevi savācis, nevar radīt. Apliecinājums ir jaunrade. Vara, kura grib ar atpakaļ ejošu datumu, vēl neprot apliecināt un gribēt sevi. Nīče to dēvē par atriebības garu. Šī griba vēl nav sapratusi, ka tā tur cietumā pati sevi.
Apliecinājums ir jaunrades un tapšanas apliecinājums. Mūžīgās atgriešanās mācība ir mācība par apliecinājumu. Tikai tas, kurš apliecina vai tiek apliecināts, atgriežas. Mūžīgā atgriešanās ir tapšanas turpināšanās. Nīče raksta: "Viss iet, viss atgriežas atpakaļ; mūžīgi griežas būtības rats. Viss nomirst, viss uzzied no jauna, mūžīgi skrien būtības gads. Viss sabrūk, viss tiek no jauna salikts; mūžīgi darinas tā pati būtības ēka. Viss šķiras, viss atkal satiekas; mūžīgi paliek sev uzticīgs būtības riņķis. Ik mirklis ir būtības iesākums: ap katru "te" veļas "tur" bumba. Vidus ir it visur. Līks ir mūžības taks." [51]
Zaratustras atziņas, kas darītas zināmas visiem un nevienam, ir rakstītas lasītpratējam (zinot Nīčes attieksmi pret mūsdienu cilvēka lasītprasmi) un, iespējams, šis laiks vēl ir pārāk steidzīgs, lai izlasītu pašu galveno. Nīče allaž ir uzsvēris nepieciešamību cilvēkam mācīties no dzīvniekiem. Zaratustru pavada un zināmā mērā visa būtību izsaka ērglis un čūska - dzīvnieki, kas lido visaugstāk un rāpo viszemāk. Arī ērglim un čūskai kā simboliem ir bezgala daudz nozīmju, kas izmantotas un iestrādātas Nīčes darbā, īpaši saistībā ar mūžīgās atgriešanās ideju. Ērglis simbolizē lielo kosmisko ciklu, bet čūska, kas satvērusi zobos savu asti, izsenis ir bijusi laika simbols. Ērglis, kuram ap kaklu apvijusies čūska, liek mums domāt par mūžības apli un ierakstīšanos tajā.
Vienīgi bērns pazīst "nevainīgo tapšanu", jo vēl nav iemācījies "izslēgt laiku". Mūsdienu cilvēks, kas, pateicoties zinātnei un metafizikai, ir kļuvis nopietns, ir zaudējis spēju būt bērnam. Savā nopietnībā tas aizmirsis visu, kas dzīvei svarīgs: spēju priecāties, smieties, dejot, pat domāt. Lauva simbolizē spēju teikt "svēto nē", noliegt vecās vērtības. Lauva simbolizē spēju teikt "nē" augstāko cilvēku nopietnībai, paša Zaratustras "pēdējam grēkam" "līdzjūtībai pret augstākajiem cilvēkiem". Lauva ir zīme gara trešajai pārvērtībai, tā pārtapšanai par bērnu. Nīče raksta: "Bet sakiet, mani brāļi, ko vēl varētu izdarīt bērns, ko pat lauva neiespēja? Kam vajadzīgs plēsīgajam lauvam tapt vēl par bērnu? Nevainība ir bērns un aizmāršība, jauniesākums, rotāšanās, no sevis ritošs rats, pirmā kustība, svēta jā-sacīšana. Jā, radīšanas rotaļai, mani brāļi, vajadzīga svēta jā-sacīšana: savu gribu grib tagad gars, savu pasauli tagad iemanto pasauli-zaudējošais." [57]