trūkumzālītes, parastās. matuzāles, parastās. kāpnītes, zilās
man patīk pieliekties tuvu stiklam un klusām vērot garāmslīdošus labības laukus, šķūņus, jumtus, zvērus, putnus, izcirtumus, kalnus, lejas un šosejas malas balto svītru
vēl man patīk skatīties, kā priekšā ceļš ir spogulīgs un kā ūdens, un kā vienā brīdī tas pazūd un tad atkal parādās

vakar lasīju savvaļas ārstniecības augu grāmatu un netīšām uzšķīru lapu, kur rakstīts par zilajām kāpnītēm. kad man bija kādi gadi 4, ar tēti braucām zilo kāpnīšu ekspedīcijā. kaut kur tālu, tālu, kur bija mazi akmens mūrīši, stāvi upes krasti, garu smilgu pilnas pļavas un lieli ozoli. un atradām arī. tūliņ pēc šitā es atcerējos, kā tu teici par iešanu māllēpīšu ekspedīcijās un kā es toreiz nepajautāju neko sīkāk un pati pēc tam nesapratu kāpēc. tā es mazliet ilgojos

naktī laikam neaizmigu, jo viesistabā jauns dīvāns (uz kura nav iespējams iekārtoties), bet ar visu ne-miegu redzēju sapni. bija pasaules gals - ne tāds katastrofāls, bet tāds, kā mumina komētā. arvien vēl biju pie vecmāmiņas un mēs spriedām, ka pēc 2 dienām ir lielais VISS; nevarējām saprast, kur lai to labāk sagaida - te, vai visagalā. vecmāmiņa taisīja saldo un kārtoja segas, burtnīcas un grāmatas. un vajadzēja savākt sudrabvītola lapas, jo tās bija zāles visam kam un pret visu ko.
pamodos no spožas saules istabā un tā, ka virtuvē kāds rosās un cep brokastis uz pannas. un sajutos kā bērnībā. pavisam pavisam kā bērnībā

pļavas smaržo pēc vasaras un medus. un upe atkal sekla, tikai akmeņu mazāk un smiltis vairāk
pļavas tā smaržo