realitātes šovs...
Iezagusies doma, kāda mērķa pēc daži lieto šo serveri. Realitātes šovs - virtuālā kamera. Tev ir dotas nelielas izvēles iespējas, pašapziņas pabarošanai ar apziņu, ka šovu veidoju es - kungs un dievs, kam ir tiesības izveidot scenāriju, izspēlēt to, veidot un vadīt likteņus, čakarēt smadzenes tiem, kas nejauši/jauši uzķeras uz scenārijā smalki izstrādātās provokācijas ar visām savām emocijām, stereotipiem, ticību, domām un kļūst par marioneti Tavās rokās, bieži vien pārliecināts, ka lomu izvēlējies ir viņš pats, tjipa aktieris-marionete Buratino. Likt noticēt marionetei, ka viņa ir dzīva, pastāvīga, domājoša būtne, lai scneārija sinosuidālās plūsmas vienā no kulminācijas virsotnēm iebarotu tai aizliegto augli - spērienu pa pakaļpusi, kas iemet viņu kauna bedrē Sviesta cibas iedzīvotājiem par apsmieklu un sniedzot režisoram kārtējo adrenalīna devu ar morālā orgasma belzienu pa pakausi.;) Un ko marionete? Ne katram pietiek spēka un apņemšanās aiziet no viruālās skatuves. Cilvēkeļa psiholoģijas īpatnība - kārpīties laukā no bedres pierādot ar putām uz lūpām savas rīcības pareizumu, viedokli par taisnīgumu un režisora negodprātību skatītājiem. Viens no biežāk izvēlētajiem ceļiem - skaļi kliegt zāģējot spārnus režisoram/scenāristam, klusībā pielūdzot tos, piesaistot sevi tiem un sapņojot par režisora spārnu pieaudzēšanu sev. Prāta par maz, par maz, lai apstātos un pamācītos. //ljublju ..;)// Scenārists/režsors?!;) Mmmm....vēl baudāmāk ir noskatīties, kad viņš pats kļūst par aktieri/marioneti, mazliet saprātīgāku, vismaz ar zāģu skaidām galvā un attīstītām dažām spējām, atšķirībā no Buratino. Viņš kļūst par marioneti sava scenārija mudžekļos, vai kāda cita režisora rokās. Atgādina amfiteātri, kur katra nākamā rinda smīn ne tikai par cirku arēnā, bet arī par skatītājiem un režisoriem. Nekad nevar zināt, cik rindas ir šajā amfiteātrī. Pārsēsties labākajās vietās var tikai tie, kas ik pa brīdim pakustina savas zāģu skaidas un atjauno tās.;)
...thought could be continued and expanded on...