vāciešiem supermārketi protas aizlēgties pāris minūtēs. visas pārdevējas, krāvēji un svērējas kliedz drudžainās balsīs feierabend! feierabend!, un jau pēc mikļa bode ir ciet.

ar mani šobrīd ir tāpat. rokas, kājas, galva un iekšas uz mirkli saņemas, pabrēc kā negudras, un tad iestājas absolūts šluss. un nav man ko pateikt ne par eināra demisiju, ne pavasari. dzelzs žalūzijas grabēdamas nokrīt pār skatlogiem, iepirkumu ratiņi pie ieejas saslēdzas ķēdēs kā sargsuņi, un izdziest gaismas. paliek vien ugunīgs uzraksts milzu burtiem uz fasādes "anarhomo" un visai teorētisks pieņēmums, ka iekšējā pasaulē - o, jā! - tur gan netrūkst itin nekā. ne joki sulīgi kā bumbieri, ne piparotas jēlības teicamām tatārmaizītēm. te saldētavas ir pilnas vasarā ievāktu atmiņu, un zelta vārdi spīguļo visās varavīksnes krāsās kā baseinā ieslodzītas karūsas.

bet mans jau atkal ir mēmāks par konservētu tunci gabaliņos, kas sūt savā sulā un ir kluss kā kaps.