|
|
Saturday, February 7th, 2004
|
2:59a
vāciešiem supermārketi protas aizlēgties pāris minūtēs. visas pārdevējas, krāvēji un svērējas kliedz drudžainās balsīs feierabend! feierabend!, un jau pēc mikļa bode ir ciet.
ar mani šobrīd ir tāpat. rokas, kājas, galva un iekšas uz mirkli saņemas, pabrēc kā negudras, un tad iestājas absolūts šluss. un nav man ko pateikt ne par eināra demisiju, ne pavasari. dzelzs žalūzijas grabēdamas nokrīt pār skatlogiem, iepirkumu ratiņi pie ieejas saslēdzas ķēdēs kā sargsuņi, un izdziest gaismas. paliek vien ugunīgs uzraksts milzu burtiem uz fasādes "anarhomo" un visai teorētisks pieņēmums, ka iekšējā pasaulē - o, jā! - tur gan netrūkst itin nekā. ne joki sulīgi kā bumbieri, ne piparotas jēlības teicamām tatārmaizītēm. te saldētavas ir pilnas vasarā ievāktu atmiņu, un zelta vārdi spīguļo visās varavīksnes krāsās kā baseinā ieslodzītas karūsas.
bet mans jau atkal ir mēmāks par konservētu tunci gabaliņos, kas sūt savā sulā un ir kluss kā kaps.
(1 comment |comment on this)
|
5:40p
ņemot par paraugu savienotajās valstīs ieviesto pretterorisma trauksmes mērījumu tabulu (vai velns zina, kā vinju tur īsti sauc), šonedēļ gruzons/besis ir bijis "a" līmenī. griežos ap savu ļaunuma asi kā vilciņš, un nekam citam neatliek ne spēka, ne gribēšanas. pat nabaga -o ir atsācis par mani bažīties. lāgu pa lāgam novēro mani caur acs kaktiņu un nevainīgi apvaicājas, vai man nenāktu par labu atkal izbraukt uz laukiem, bet es tik sēžu pie sava kompīša un cenšos imitēt aizņemtību, kuru patiesībā neesmu piedzīvojis turpat jau gadu, divus.
šajā laika posmā esmu tikpat kā pārvarējis bažas, ka "izkritīšu no aprites" vai "zaudēšu cenu". esmu samierinājies ar faktu, ka reti kurš mani vairs ielūdz ciemos un vēl retāk man tiek izteikti piedāvājumi līdzdarboties kādā labi vai mazāk labi finansētā "projektā". es esmu mēģinājis un tikpat kā atmetis cerības iemācīties būt profesionālis, kas vairumā gadījumu šķiet nozīmējam tik vien kā spēju labi ātri radīt un paust pēc iespējas interesantāku viedokli.
da nav man vairs īsti viedokļu, bet, ja ir, tad parasti viens un tas pats par visu.
jūtos kā sačākstējis kraķis, kuru neizbrīnī ne kārtējie dizaina, ne arhitektūras brīnumi. jaunlaiku filmas vairs nesagādā kņudīga bezsvara stāvokli, kādā savulaik noveda melnbalti lēnīgais antonioni versus driģeņu pilnais fassbinders, aristokrātiskais viskontī versus sarkanais pazolini, venders laika skrējienā un godārs bez elpas. es lasu grāmatas, lai pazustu tajās kā paslēpēs, un atturos par tām stāstīt, baidīdamies tikt atrasts. un no mākslas mani interesē vairs vienīgi tā, kas spēj pasargāt kaut daļiņu ikdienas no visaptverošā mūsu dzīvju estetizācijas buma.
pēdējā laikā es arvien labāk saprotu savu septiņdesmitgadīgo māti, kas ir izvēlējusies dzīvot biezu aizkaru sarūpētā tumsā un cauru diennakti nelabā skaļumā klausās radio klasika. un es sāku nojaust, par ko runā mans tēvs, izbijis akadēmiskās vides matemātiķis, kas pārvērties par ķesteri savas dzimtās mazpilsētas luterāņu draudzē un atklātības brīdī stāsta savam pieaugušajam dēlam, ka jaunava marija, ļoti iespējams, ir tapusi grūta no citplanētieša transcendentālas sēklas.
tomēr jāsaka, ka minētajai sapratnei nepiemīt ne druskas no tā, kas palīdzētu atrast pamatu zem kājām, dotu spēku kaulos vai padarītu gaišāku manu skatu uz dzīvi.
baiss apbrīns un labdabīga skaudības mani pavada, kad lasu daža vietējā ļauža apceres, cerot mīt pēdās, kas bezizeju noved leknās personiskās izaugsmes (?) ganībās. un es slepus vēroju, kā laikabiedri, kurus uzskatu par domubiedriem vai simpātiskiem frīkiem, palēnām apgūst konstruktivitāti un māku abstrahēties. iespējams, tas nesniedz viņiem laimi, bet katrā ziņā arī nepadara viņus lieku reizi nelaimīgus. par šādiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi ir balansā, ar ko parasti tiek saprasta vesela gūzma it kā piezemētu, bet nebūt ne nebūtisku lietu - sākot ar iemaņu "neuzskatīt īres maksājumus par neparedzētiem izdevumiem" un beidzot ar iespēju "nedaudz redzēt pasauli" vai šad tad "iziet cilvēkos".
sastopot draugus vai domubiedrus, kas ir balansā, mani nepamet akrobātiska sajūta, ka esam satikušies uz virves un īsti nezinām, ko darīt tālāk. apmainīties ar vietām, lai paietu viens otram garām, mēs īsti neprotam. uzgriezt muguru un katram doties atpakaļ uz savu pusi arī negribas ne man, ne tam otram. taču iet kopā vienam no mums nozīmētu iet atpakaļ.
protams, es nezinu un nevaru zināt, ko par šo situāciju īsti domā tas otrs, jo virves ideja jau ir tikai manā galvā. zem mūsu kājām nekā tāda nav. mēs stāvam uz latvijas zemes, zem mūsu kājām ir planēta zeme. mēs runājam par šīszemes lietām un atturamies pārspriest vēlmi levitēt. atkarībā no sarunas partnera reizēm man tas izdodas lieliski, citreiz es mulstu un meloju, un ir reizes, kad nesakarīgi vervelēju. viss atkarīgs tīri no izdomas un tā brīža iedvesmas. jo bez tām man būtu grūti par zemes takām pašam ko pateikt. kā nekā ilgi neesmu tās mijis un pēdējā laikā pārsvarā tusēju pa virvi.
(13 comments |comment on this)
|
|
|
|