eju pāris dienas atpakaļ gar polaris grāmatnīcas pagrabiņu. nenociešos. nokāpju lejā. vai, vai, kabatā tikai četri lati, un tie paši, tjipa, ne manējie. atronu lielisku kopojumu ar budisma pamattextiem, plus vēl šis tas no suzuki. maksā nieka trīs latus ar kapeikām. pašķirstu, palasos, pabēdājos, nenopērku. a ko nopērku? spiestā kārtā telekarti un vēl spiestākā - paciņu cigarešu. par atlikušajiem santīmiem paņemu milzu pampelmūzi un pāris citronus, lai pašam arī būtu ko atriebībā paspaidīt.

...un tomēr visas šitās dienas kaut kā jocīgi ap dūšu. labi, cigaretes ir tēma pati par sevi, bet tā telekarte gan neliek mieru. ko gan es tādu par tiem sūda diviem latiem pateikšu, un pac ko no citiem dzirdēšu? turklāt, laikam taču maita lattelekom, pensionāru naidpilnā samsāra, šoreiz ņe pričom. "pac pie visa vainīgs, pac!" - tāds kā (tjipa, nepārsūdzams) desmitās tiesas spriedums nemitas sēkt manās iekšās.