veca vīra pārdomas
pa lāgiem aizeju līdz viktorijas parkam. zālītē pagulšņāt, debesis pavērot, kājas lotosā patrenēt. vai pa maksa friša modei gulbjus un meža zosis ar baltmaizi pacienāt. (uh, cik tie gulbji te neganti... un avīzēs raksta, ka austrumeiropieši neliekoties ne zinis, ka šie te skaitās karalienes īpašumā, ņemot un slaktējot pilsētas parku rotu sev pusdienām uz nebēdu.)

koki te joprojām zaļāki par zaļu. tikai bērziņi (sīki viņi te, nepadevušies) tēlo latvijas rudeni, un zem kastaņkokiem sabiruši spīdīgi bumbuļi. iedomājos, ka varētu tos salasīt un savērt lūgšanu krelles, bet nav tik vienkārši kā sākumā varētu likties. paceļu vienu - iekosts. paceļu citu - tas pats. vāveres pie vainas.

tā man te tāda kā spēle, kā sacensības pēdējās dienās panesusušās. kad dodos rīta skrējienā pa parku, īsi piestāju pie kastaņkokiem aplūkot nakts birumu. tjipa, kurš pirmais - es vai viņas. izskatās, ka nevienu citu bez mums tie bumbuļi neinteresē. pat bērniem te cits funktieris - paspārda, paspārda ar kāju un aiztusē tālāk. tad nu es iedomājos, ka mosh par viņiem, tb - bērniem, varētu kā pirmajiem aizlūgt, kad tās krelles būs gatavas.