vakar mājās rīkojām post-sovjetisku pārtiju. sapirkāmies lietuviešu veikalaa labi daudz pelmeņus, i ar gaļu, i sēnēm, trīs lielās pudeles ukraiņu garilku, skābos kāpostus, mazsālītos gurķīšus, kefīru vārdā "kaļinka", uzvārījām veselu katlu ar boršču, un tad tik turies... iebaro to visu mazām mazītiņjām taivānietēm, brangam austriešu puisim, rudmatainam belfāstietim, pārlieku smukam indietim, lezbietei no irānas, etc. un pilna māja tev pēkšņi citplanētiešu: taivānietes rāpo pa grīdu un rej, austrietis met kaunu pie malas un pārģērbjas par sievišķi, jo sen jau tā esot gribējis un mājās slepus tā arī darot, indietis dauza katlus kā tablu, bet irāniete ieslēdzas tualetē, visiem pārējiem liekot iet čurāt izlietnē. kad pārskatīti šodien pārtikas krājumi, secinam, ka visa kā vēl ir gana, izņemot garilkas. secinājums vecs kā pasaule: dzert ta viņi māk, tikai uzkost neprotas. man kā kaislīgam kulināram tas abidna.