šovakar, pamodies pēc pārlieku ieilgušas diendusas, atklāju sevī smeldzi - tādu visaptverošu, saldsērīgu tirpoņu pakrūtē, kas iztek pa miesu visos virzienos kā tipatu-tapatu maģistrāles no skudru pūžņa mežā.

aiz logiem krēsla jau grasījās atstāties par labu tumsai, kaut kur tālumā klaigāja lielpilsētas ikdienai neatņemamās sirēnas, pagalmu pildīja sulīgas melnādaino lamas, bet monitora skopās zilgmes izgaismotajā dzīvoklī valdīja monotona vientulība, banāla kā pakšķošais ūdens krāns virtuvē.

piecēlos. salūkoju pāris sveces, ko saspraust tukšās balzāma pudelēs, uztinu kāsi un biju gatavs gaidīt atnākam viešņu. katra sīkākā ķermeņa šūna tirpa priekšnojautās par viņas drīzo ierašanos. iespējams, tā ir jau lejā un grābstās ap durvju kodu, varbūt ir iestrēgusi bezcerīgā satiksmes korķī vai iekāpusi aplamā busā. nedaudz apmaldījusies, mazliet aizķērusies.

atgāzos krēslā un aizvērtām acīm lūkojos pa tipatu-tapatu maģistrālēm panākties viņai pretim. šķērsojot robežu, ko iezīmē āda, maģistrāles kļūst sīkas sīciņas, tomēr nepārtrūkst un nebeidzas. kā ķērpju vai priedes stumbra krokās sastapta skudra-vientuļniece nekad nebūs nogājusi no takas, tā arī smeldze pakrūtē nezin iespēju aprauties pusceļā. jo kā gan lai bezgalībai iemēra pusi, un kā lai nošķir sevi pašu no viešņas, kas ceļā? viešņas, vārdā cituriene.