kalnā un lejā no kalna
dienas soļo raitā solī uz priekšu, bet manas domas kaut kā nemaz un ne druskas negrib kustēties līdzi. esmu kaut kur starp - gribas raudāt un gribas smieties, jo nu es nezinu, kad vēl es šitik daudz būšu divvientulībā ar sevi. kā uz vientuļas salas, tikai šī sala ir pilna cilvēku un to sauc Atēnas.
bet ne par to ir stāsts. vakar lija, šodien nelīst. šodien bija silts/karsts. saulainā diena mani izvilka uz kalnu, tikai diemžēl es esmu tik gudra, ka aizmirsu saules brilles, kā vienmēr. tas manai sāpošajai galvai nelīdzēja, bet tas nekas. es izbaudīju.
tas ir tiešām tepat blakus, un tas, ka uzkāpšanai kalnā ir nepieciešamas 45as minūtes ir meli [nezinu, kur es to izlasīju]. to var izdarīt daudz ātrāk. :)
līdz pašai augšai gan neuzrāpos, to atstāju kādai citai saulainai dienai vai pievakarei, bet tiku līdz "gandrīz augša". līdz superīgam soliņam, kur pasēdēt un padomāt. jā.
Tur sēžot un domājot, sapratu, ka Atēnas nav mana pilsēta. Nu vienkārši nav. Nav klikšķa. un nebūs. Bet tas nekas, ja nebūtu atbraukusi, nekad to nebūtu uzzinājusi. :) Man šķiet, ka mana pilsēta ir gluži cita, tāda pavisam mazītiņa, kurai pa vidu plūst upe, ak. Un, jā, tā atrodas Francijā. :)

Bildes...
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/Virsotnes?authkey=Gv1sRgCOK13-e3sN77RQ#5585499526019221794