noslēgums.

šodien iekaroju suvenīru veikalus, jo nu mājās braukšanas laiks tuvojas un šodien brīvs, bet tas ir vāks, mani taču tur iekšā nevar laist, man gribas visu un visiem. kur manī tāds dāsnums.. tikai žēl, ka naudas nav tik daudz un arī soma nav bez gala un malas.
vienvārdsakot, sev es nopirku zandeles, kādas jau sen gribēju, ādās, tādas kā te lielā cieņā, pulksteni [nu tas tā starp citu] un saulesbrilles, jo man vajadzēja, jo manas nabadzītes ir salobījušās un atlobījušās.
bet labākais bija beigās, kad es jau, pārgurusi un sakarsusi galīgi, vilkos mājās.. iegāju tepat piemājas supermārketiņā nopirkt padzerties. Izdomāju, ka būtu forši piegāzt dzeramajam arī ledu. Lieki teikt, ka tām veikala meitenēm valodas zināšanas kā citroniem, bet nu labi.. stāvu pie vienas saldētavas, pajautāju tai, kas tur strādā, kur varētu atrast ledu, ja ir. Viņa lielām acīm skatās uz mani un neko nesaprot, tad kaut ko noplivinās, grieķiski nopurpina, es saprotu, ka jāskatās citā saldētavā, jā pie kasēm taču ir saldējumi, varbūt tur. Savācos visu, ko vajag, velkos pie kases, nē, tur ar nav. Prasu kasierei, tā arī skatās, smaida un neko nesaprot, abas ar iepriekšējo pircēju kaut ko funktierē un sauc palīgā vīriņu, kas laikam tur kaut kāds priekšnieks, jo vienmēr ir uz vietas un ar visādiem sarakstiem skraida apkārt un komandierē visus, bet tāds feins. Kamēr tas nāk, viņas man rāda uz saldējumiem, es jau atmetu cerības ieskaidrot viņām, kas ir ledus, kad atnāk tas vīriņš un apgaismo mani, ka ledu var nopirkt tikai benzīntankos [nu ja! kur gan citur!!]. Labi, saskumstu un krāmēju pirkumus maisā. Kad jau eju ārā pa durvīm, rosīgais vīriņš mani pārtver un prasa vai man ledu vajag tikai nu tā - sev, bišķiņ. Es samulstu un saku, ka nu jā, ko dzeramajam piemest, tad šis mani iepriecina, sakot, ka viņam pašam esot ledus, un viņš man vienu paciņu iedos, nevis pārdos. Tā, lūk, es bez maksas tiku pie kādiem 15gabaliņiem ledus, no kuriem pārītis jau gozējas manā glāzē!

Priekā!!!

Nu tā, dārgie.
Cerams, ka aukstums mūs ir pametis pavisam, arī jūs tur, Latvijā. Lai arī mamma man vakar centās iegalvot, ka jums jau atkal sola sniegu, es ļoti ceru, ka tā ir liela kļūda un nekas tāds ar jums nebūs.
Man iet kā jau man, nekas īpašs nenotiek. vakar bija Lieldienas, rīt visa pasaule atgriezīsies normālajā ritmā, tikai es no tā ritma tā arī nekur nebiju izgājusi. :D Vakar bija brīvdiena, tas bija citādāk kā parasti, bet neko dižu nemainīja, jo pilsēta bija kā izslaucīta, vien daži tūristi maldījās pa ielām. Nu lūk.
Saulīte spīd, vējiņš pūš, laiks iet uz priekšu ne atpakaļ.
[skumji tikai mazliet - šīs ir pirmās Lieldienas manā mūžā [un ceru, ka pēdējās], kad neapēdu nevienu pašu oliņu, pat ne maziņu gabaliņu. Bet nu kā ir, tā jādzīvo]

Bučas bučiņas.

Nu tātad pa seniem laikam esmu nolēmusi teikt kādu vārdu, kādu īsu vārdu, tā lai zin'!
Pirmkārt, otrs mazulis beidzot ir ieraudzījis pasauli, kā arī nu jau mājas, mīļās mājas. Piedzima sestdien. Šīs visas piecas es biju māmiņas lomā Filipam, tikām galā ar visu godam, neskatoties nemaz uz to, ka viņš apslimis, ka viņam jādzer zāles un ka miegā viņš bļaustās un kāpj man uz galvas. Viss skaisti. Žēl tikai, ka nevarējām uz laukumu iet, nācās visu laiku dzīvoties pa istabu, jo ārā briesmonis ne laiks bija, un tādam slimiņam tur nebija ko meklēt.
Otrkārt, ļoti gribas paskriet. Šovakar, es apsolos, šovakar!
Treškārt, šodien atcerējos, ka man ir draudziņi šeit, nu ne tā kā draudziņi - draudziņi, bet tādi cilvēciņi, kas mani ierauga un tad smaida, māj un sveicina. Jā, pa ceļam uz veikalu tur ir pārītis. Viens ir vīrietis, kas sēž pie kaut kādas beķerejas vai kā tāda katru dienu, no rīta līdz vakaram, tur vienmēr sēž arī aliņš. Vienmēr viens un tas pats. Un otrs ir arī vīrietis, tikai jaunāks un sēž aiz stikla. Šis sēž kaut kādā iestādījumā, es nezinu, veikaliņā vai kur, vienmēr aizmirstu paskatīties, kas tas ir, bet viņš tur sēž un māj. Smaida un māj. Nu, lūk, tā viņi dara, katru reizi kad es eju - viena vai ar Bērnu. Šovakar viņi izskatījās īpaši priecīgi, jo kādu nedēļu es tur nebiju gājusi, ha! Iespējams, ka viņi jau bija izdomājuši, ka esmu pazudusi. Nekā nebija!

Filipam pagaidām patīk māsiņa, lai ari viņi kopā ir tikai pāris stundas. Bet nu vel nav teicis, lai nes atpakaļ. taisa pai pai un stāsta mammai, ko bēbītis grib - ēst, kakāt vai spēlēties. Jā, jā, tā viņš teica: "nu tu tagad paēd un tad spēlēsimies!" .

Nu tā, lūk, vairāk nekā jauna nav!
Priekā~!!

šodien atkal bija burvīgs laiks, un es beidzot aizstaigāju līdz Nacionālajiem dārziem. Pareizāk - beidzot iestaigāju iekšā.
tur ir tik lieliski, tik burvīgi, tik.. tik... tik superīgi, kā cita pasaule.
Es tur noteikti atgriezīšos!!! un cilvēki tur šķiet laimīgāki kā ārā uz ielas.

Bildes:
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/NacionalieDarzi?authkey=Gv1sRgCL6N2NCRrP-xNQ#5594034679955915186

ārā ir lielisks laiks, tiešām lielisks. saulē karsts, ēnā patīkams, debesīs neviena mākoņa.
bet uz Positivusu man šogad OBLIGĀTI jābūt. tik lieliskas grupas, ka es varētu kā vilciņš uz riņķi no laimes griezties. Tagad visu laiku skan viens, tad otrs, tad trešais un ceturtais. ak, ak, ak.
Man vajag jaunas saulesbrilles, es savējām visas kājiņas nolupināju, viss, krāsas vairs nav!
Bet kā lai vienatnē cilvēks nopērk saulesbrilles?

tagad esmu sagurusi, bet mazliet laimīga. saulīte dara savu.
ja vien būtu kāds, ar ko samīļoties un tajā visā padalīties.

nu tā, dārgie.
gatavojieties mani saņemt atpakaļ kā no jauna piedzimušu - ar šodienu sākas mani skriešanas treniņi - pati savu treniņu noteicēja, un tas ir pats labākais. Hāh!!
Skriešana uz trenažiera, vingrinājumi presītei un vingrinājumi kājām. Un labākais ir tas, ka nav jāiziet no istabas. :)
ā, visam plusā vēl arī pārvietošanās ar kājām pa pilsētu ir sava veida treniņš - augšā un lejā.

Un šodien es sevi tā salutināju veikalos, ka prieks un laime. Staroju.
es pa trīs eiro tiku pie tieši tādas šalles, kāda man bija, bet pazuda. Tāda melna, tieši tāda pati, kā māsai. :)
un arī man tagad ir indiskās pļūtīzer bikses - kas ir kā bikšusvārki! jēēē.

šodiena bija tik vientulīga, cik vientulīga šī diena vien varēja būt. es nezinu, vai vientulīgāk tik daudz cilvēkos var justies. kaut gan nē, gan jau ka var.
man šodien bija/ir brīviena - brīvvakars, tāpēc man ir alus, maz, bet ir. :)
šodien es nostaigāju tik, cik seeeeeen nebiju nostaigājusi, pāri savam limitam un vēl mazliet, es divas reizes izstaigāju seno Agoru, parāpos mazliet uz augšu Akropoles kalnā, bet Akropolē nebiju, izstaigāju Ermū ielu vairākkārtīgi, tirgu, atnācu līdz mājām, tad vēl ap mājām pastaigājos un visbeidzot uzrāpos arī tajā piemājas kalnā, kas ir augstākā virsotne Atēnās. Bet nu tik vientulīgi bija, ka es pat nenobildēju neko. Ā nē, es nobildēju - savvaļas bruņurupuci, kuru satiku pa ceļam kalnā. Tas bija lieliski - es tur pārgurusi steberēju augšā, sadzirdu, ka kaut kas čab, paskatos - tur, blakus Lielajiem Zaļajiem milžiem, celiņa malā paliels bruņurupucis mierīgi ēd kaut kādu lakstu. :) haha, es zinu, ka viņš mani arī redzēja, jo vienā brīdī tā sastinga, skatījās uz manu pusi un kaut ko domāja, tas droši vien bija tādēļ, ka es mēģināju viņam sejā iebāzt violetu fotoaparātu. Nu neko, kad pēc īsa brīža kāpu lejā, viņa vairs nebija. vai nu kāds viņu aiznesa, vai viņš iegāja Lielajos Zaļajos Milžos.
Tā lūk.
Bet manai brīvdienai paveicās - šodien laiks bija lielisks. Man šķiet - esmu nosauļojusi seju!



Ā.
un kāpēc veikala darbiniecēm ir tik briesmīgi džemperi? netīri, par lielu, pretīgi pelēki, nošņurkuši, nu vienkārši FUI, es pa māju ar tādu nestaigātu.

un vēl - kāpēc visādas tantiņas domā, ka viņām ir ar mani jāparunājas veikalā? Viena man jautāja, vai esmu no štatiem, otra pamācīja, kuri salāti esot vislabākie, bet pēc tam piebilda - ak, es jau nemaz nezinu, ko tu vēlies!
pff.

nē, nopietni.
es jau tā jūku prātā, bet visu paspilgtina tas, ka KATRU dienu no apmēram 9iem te klapē, urbj, dauza, zāģē un tā tālāk. VISU dienu.
tas nepadara manu šobrīd jau tā uzvilkto nervu sistēmu dzīvotgribošāku.


es gribu mājās, mājās, mājās.

laikam jau ir kā ir, ka kādas dienas neko nav sanācis ierakstīt. sanācis jau tā it kā būtu, bet vai bijis ko rakstīt?
nu, lielākais notikums tagad ir bijis satikšanās ar latvju zelteni Līvu, kurai arī ir 22 un viņa šeit studē, kā pati saka - politiku. Līva šeit ir jau kopš septembra, vai nu kopš tā semestra, es īsti nezinu, kad viņa ieradās. Interesantākais ir tas, ka viņi (studenti) tagad dzīvo viesnīcā, tādā, kas īsta viesnīca, jo viņu kopmītnes esot ieņēmuši anarhisti. Nu tā es vismaz sapratu. Neesot nekāda šikā viesnīca, bet esot tīri labi. :) Tiaki rajons nelāgs, bet to varot pārciest, sevišķi, ja tur vari dzīvot bez maksas un kopā ar savu draugu.
Nu tā, mēs pastaigājāmies, uzrāpāmies arī vienā ļoti jaukā kalnā pie Akropoles, bet man nebija līdzi bildējamā aparāta, tādēļ jāgaida, kad es vēl kādu reizi tur uzrāpšos. :) bet nu tur ideja atkal tā pati - paskatīties uz visām Atēnām no augšas. Interesanti, ka šeit ir tādas daudzas iespējas paskatīties uz pilsētu no augšas, un tas ir iespējams no tādām dabas veidotām vietām, kamēr Rīgā, lai palūkotos uz to no augšas, ir jāpiedomā, kur uzrāpties, un tas noteikti nebūs dabas tornis. Nu ja.
Visādi citādi laikam nekā diži jauna nav, šodien ir nomācies un iespējams, ka līņās, rīt arī sola lietu, nez kas būs tālāk. :)
[haha! paskatījos ārā pa logu - līst]

nu un es laikam esmu nosliekusies uz mācīšanos, ja vien mani mana izvēlētā skola ņems pretī, jo neko citu es nevēlos. Tikai jāsaplāno viss tā labi un kārtīgi.
ja nu kādam ir zināms kāds darbiņš, kurš man kā reizi noderētu Rīgā, ko var daudz maz savienot ar studijām, lūdzu, pasakiet! :)

Mīlu,
bučas.

šajā nedēļas nogalē mēs bijām pie jūrjas. Kā piektdien aizbraucām, tā tikai tagad atbraucām. spīdēja saulīte un bija silti, bet vislabākais bija tas, ka mēs vakar bijām uz ZOO, bet viens jāsaka droši - ar savējiem man labāk patīk staigāt un pētīt dzīvnieciņus. Šeit mēs daļu nemaz neapskatījām, vai vienkārši pagājām garām, es jau nu centos, cik varēju, rauties uz visām pusēm un bildēt arī to, ko pārējie nemaz neskatījās. Huh... Bet bija grūti, sevišķi tajā laikā, kad man bija pakaļ jāvelk Filipa ritenis, kurš bija nenormāli skaļš, klabošs un visus zvērus biedējošs. Fui. Nu jā. Sīkāk par visu - bildēs.
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/ZoO?authkey=Gv1sRgCKHw_OG06r-rYA#5588809341715166850

ō, tikko pa radio 1o1 dzirdēju sarunu, kurā puiši prasīja Zanei, kādi plāni nedēļas nogalei, viņa teica, ka viņas brālim esot dzimšanas diena, palikšot 24, un tad visi tur sprieda, ka tas jau labs vecums un tā, ka tas esot kāds otrais - trešais kurss un tā. Tikmēr es te sēdēju ar kafijkrūzi rokās un sapratu, ka tas ir mājiens - JĀMĀCĀS! man ir 22, augstākā izglītība jau kabatā, bet tas ir mājiens - ej un mācies vēl!!! tā arī darīšu, ha!
[iespējams, ka tas viss ir manu iedomu auglis, nu tie mājieni un tā, jo es tagad esmu apsēsta ar domu par mācībām, bet tas nekas.]

šodien uzzināju, ka manas socializācijas iespējas tiek aplauztas jau pie pašām saknēm, bet tas nekas. es esmu sīksta kā slieka, kuru pārcērt uz pusēm, bet tā tāpat ierušinās zemē. rīt, kā izrādās, ir kārtējās brīvdienas, respektīvi - trīs dienu nedēļas nogale, kuru mēs aizvadīsim Sunio, pie jūras. ak, cik jauki! vismaz viens pluss ir, sola jauku laiku, tātad varēs pastaigāties. Labi, ka mamma sasūtīja vairākus žurnālus un visus nemetos izlasīt vienā piegājienā, tagad būs, ko tur, nogalinot laiku, palasīt.
Bet par šodienu..
es šodien biju līdzi uz teātra nodarbību mazajam, jo Lindai grūti lēkāt, skraidīt un visādi citādi aktīvi piedalīties aktivitātēs. Jā, nu grūti tā sekot visam līdzi un piedalīties, ja viss kas notiek, notiek tev it nemaz nesaprotamā valodā. Tā sieviete, kas vadīja, tāda mazliet psiha izskatījās, bet tāda jauki psiha, kā jau visas šāda veida nodarbību vadītājas. Nu un tad mums tur bija jāvārtās pa zemi, jāripina vienam otrs, jāveļ pa telpu, jābaksta, jārausta aiz rokām, jātēlo, ka mazgājam grīdas un tā tālāk. No teātra ne miņas, bet nu nekas, bērni kaut ko ņemas un mammas līdzi. Visforšākais moments tajā visā bija, kad vadītāja izgāja no telpas un tad pa durvīm telpā iebāza slotu [nu tādu mopšveidīgo] un Filips, to ieraugot, tā smējās, ka visi sāka smieties līdzi, haha, Linda smējās un teica: " tā ir, ka bērns normālu slotu nav redzējis". Un pēc tam arī, kad visi bērni ar tām slotām darījās visu, ko lika, Filipam bija vienalga, jo viņš cītīgi ar sauso mopsi centās izmazgāt visu apkārtni. Pat tualetēs bija iebraucis. Huh.

bet vispār man ļoti gribas mājās, es pēc visiem ļoti ilgojos, bet visvairāk pēc tā, ka mājās ir ledusskapis, kurā visu laiku kaut ko var atrast. Visu ko, kas nav tikai augļi vai jogurts. Bet ir arī desa, siers vai kas cits.
Un vēl es ilgojos pēc apskāviena. Man patīk mīļoties, bet te nav neviena, ar ko to darīt.


Mīliet mani un domājiet labas domas. :)

šeit ir neadekvāti dārgas pildspalvas.
tādas, kādas Latvijā par santīmiem var nopirkt, šeit var iegādāt par nepilniem 2iem eiro, nu jau nu gan.

mani arvien vairāk fascinē tas, ko es pati izdomāju.
piemēram, tagad es izdomāju, ka šī valsts ir pilnīgi un galīgi neatbilstoša statusam "labvēlīga vide bērnu radīšanai".
sākam ar to, ka bērnudārzi strādā līdz 2iem dienā, kura normāla sieviete var strādāt algotu darbu, ja bērns jāved mājās dienas vidū? un nav jau tā, ka visi cilvēki var atļauties auklītes vai arī sēdēt mājās. pēc tam seko tas, ka māmiņu pabalsts ilgst tikai kādus trīs mēnešus, vismaz tā man teica Linda, kā arī esot smieklīgi mazs, un pēc trīs mēnešiem, ja nu gadījumā gribas saglabāt savu iepriekšējo darbu, jāatgriežas strādājošā statusā. smieklīgi? nē, skumji. pēc tam - bērniem dārziņos nedod ēst, šodien skatījos uz mazo un sapratu, ka tā arī ir, ka bērns neiemācās nekādas normas. Manuprāt, bērnudārzā, kad visi bērni ēd, tad arī konkrētais indivīds iemācās sēdēt pie galda, paēst to, kas ir iedots, nevis nepārtraukti izkliegt savas vēlmes un grūst prom visu, kas tiek dots, kā arī bērns iemācās, ka jāēd ir noteiktā laikā, kopā ar visiem, pie galda, nevis uz ielas, šūpolēs, veikalā, mašīnā vai nu kur vēl. [es zinu, ka es pati negāju bērnudārzā taču kaut kā samācījos ēst pie galda, domājams, ak tādēļ, ka mūsu ģimenē tomēr bija pieņemts ēst brokastis, pusdienas un vakariņas pie galda, visiem kopā, kamēr šeit tā nav, labi, ja vispār kāds ēd. un vēl, mums - ja tika izvārīta zupa, tad visi arī to zupu ēda, nevis katrs noteica savas prasības, ja negribi - neēd.] tālāk nonācu pie secinājuma, ka bērnu zagšanas gadījumi šeit ir šausminoši daudz, nu tā, ka paklausoties tos stāstus, mati ceļas stāvus. šeit pavisam netālu esošajā bērnu spēļu laukumā nesen esot bijuši divi mēģinājumi nozagt bērnus, tagad šeit ir pastiprināta policijas apgaita un tā, bet nu tik un tā. Un tos citus gadījumus es nemaz nestāstīšu, pašai šermuļi skrien. Tad vēl kas - ko patiesībā būtu jāliek laikam pirmajā vietā, jo tas ir visuzkrītošākais un redzamākais - šeit nav iespējams pārvietoties ar ratiem. labi, es nezinu kā ir citās pilsētās, bet šeit Atēnās? nu nē. visi trotuāri ir nosēti ar mašīnām un motorolleriem, tā, ka pat vienkāršam gājējam nav iespējams iziet, bet ar bērnu ratiņiem visu laiku vazāties pa braucamo daļu nav īpaši prātīgi. Šausmīgi.
Nu jā. kaut kā tā.
vakar tajās kristībās, nu tā - nekas īpašs. Dīvaina baznīca no iekšpuses, bet es nebildēju, kaut kā neērti. vispār es nekad neesmu jutusies ērti fotogrāfējot baznīcās, tādēļ atturējos. Nebiju jau ekskursijā. Bet nu tas bērns bija tik pacietīgs [tā meitenīte, ko kristīja], viņai laikam kādi divi gadiņi, bet nu tāds malacis, viņu tur staipa, rausta, kaut ko visu laiku dzied kāds, tad noģērbj galīgi plikiņu - aukstā baznīcā [!!!] un izmērcē ūdenī. diezgan ilgu laiku viņa tur plikojās. un tas bērns nevienu skaņu neizdvesa! huh.
Nu jā. un peč tam bērnu ballīte rotaļu istabā. bērni laimīgi. :)
Nu tā.
šodien ir tik auksts, ka es nezinu, kur lai iebāžas. nejau grādu ziņā auksts, bet ir tāds vējš, ka man ar visu āra jaku likās, ka iekšas tiek aizpūstas kaut kur tālu prom, es palieku tukša un auksta.

šodien aprit tieši trīs nedēļas.
un tikko izbēru pēdējo kafiju no paciņas.
tātad, mans kafijdzeršanas ātrums ir - paka trīs nedēļās.
daudz.

rīt jāiet uz kristībām, bet man bija tikai zābaki un violetas kedas, tādēļ šodien iegādāju jaunus apavus. Vienus vajadzīgus, otrus - vienkārši tādēļ, ka tik skaisti un ar atlaidi... :):):)
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/KurpjuDiena?authkey=Gv1sRgCMac7_m2-dHGAg#5585767257724804946

dienas soļo raitā solī uz priekšu, bet manas domas kaut kā nemaz un ne druskas negrib kustēties līdzi. esmu kaut kur starp - gribas raudāt un gribas smieties, jo nu es nezinu, kad vēl es šitik daudz būšu divvientulībā ar sevi. kā uz vientuļas salas, tikai šī sala ir pilna cilvēku un to sauc Atēnas.
bet ne par to ir stāsts. vakar lija, šodien nelīst. šodien bija silts/karsts. saulainā diena mani izvilka uz kalnu, tikai diemžēl es esmu tik gudra, ka aizmirsu saules brilles, kā vienmēr. tas manai sāpošajai galvai nelīdzēja, bet tas nekas. es izbaudīju.
tas ir tiešām tepat blakus, un tas, ka uzkāpšanai kalnā ir nepieciešamas 45as minūtes ir meli [nezinu, kur es to izlasīju]. to var izdarīt daudz ātrāk. :)
līdz pašai augšai gan neuzrāpos, to atstāju kādai citai saulainai dienai vai pievakarei, bet tiku līdz "gandrīz augša". līdz superīgam soliņam, kur pasēdēt un padomāt. jā.
Tur sēžot un domājot, sapratu, ka Atēnas nav mana pilsēta. Nu vienkārši nav. Nav klikšķa. un nebūs. Bet tas nekas, ja nebūtu atbraukusi, nekad to nebūtu uzzinājusi. :) Man šķiet, ka mana pilsēta ir gluži cita, tāda pavisam mazītiņa, kurai pa vidu plūst upe, ak. Un, jā, tā atrodas Francijā. :)

Bildes...
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/Virsotnes?authkey=Gv1sRgCOK13-e3sN77RQ#5585499526019221794

Nu ja nu kāds nav lasījis marta Lilit numuru, tad es gribēju padalīties ar tekstiņiem, par kuriem es lidmašīnā, lidojot uz šejieni, skaļi smējos. tik skaļi, ka blakus sēdošais tantuks (krievvalodīgā no Kijevas)arī iemeta aci žurnālā, kaut ko nomurmināja un sasmējās. Nu sasmējās tieši tā, it kā viņa prastu lasīt latviski un saprastu, par ko es smejos, hah.
Tad nu tā, raksts bija par sievišķīgajām dīvainībām, kas katrai no mums piemīt. Nu, piemēram, visu māju piepildīt ar pašdarinātām lietiņām, būt apsēstai ar paštaisītām maskām vai vienkārši, ejot uz veikalu pēc zobu bakstājamiem, pārnest mājās pusi veikala satura. Bet ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, ko tajā sakarā ir teikuši vīrieši... respektīvi, kādas dīvainības viņus atbaida. HAHAHA! tad nu , lūk, citāti:
* Kad dodamies ciemos, viņa visu laiku prašņā, ko vilkt mugurā, un stāsta, cik svarīgs viņai esot mans viedoklis - bet galu galā tā arī nekad neuzvelk to, ko es iesaku. Tomēr nākamreiz prasa atkal.
* Pārnāku vakarā no darba noguris kā suns, viņa atver durvis, valšķīgi piešķiebj galvu, izgriež pēdiņu un bērna balsī prasa: "Bet ko tu man atnesi?..." Un tā ikreiz. A pēc tam saka, tas viņai esot "tikai tāds joks". Tā vien šķiet, ka reiz neizturēšu un atbildēšu: "Granātu!"
*Viņa nekad neatceras, kur mājās iegrūdusi savu mobilo, un lūdz man piezvanīt no savējā, lai to atrastu. Un atradusi nevis atslēdz zvanu, bet atbild man: "Halllooo!".Un ķiķina klausulē. Kad aizrādu viņai, uzmet lūpu un sauc par skopuli.
* vakaros ieiet dušā - un pazūd tur ar galiem. Savā nodabā mazgājas, slaukās, no galvas līdz kājām ieziežas ar krēmiem, sukā matus. Es viņu gultā gaidu, gaidu, līdz iemiegu. Viņa atnāk, sāk mani grūstīt: "Es seksam gatavojos, bet ko tu?! Aizmiedz!Viss, vairs negribu!" . Un nikni uzgriež man muguru. gaida, lai sāku lūgties, pielabināties. Kur loģika?
* Manējā vienmēr dara vairākus darbus reizē - gatavo salātus, skatās televizoru un sarunājas ar mani. Lepni saka - visas sievietes tā esot iekārtotas, varot darīt daudz ko vienlaikus. Bet ir liela atšķirība starp "darīt" un "izdarīt". Tikmēr viņai pirksts sagriezts, salāti pārsālīti, bet manis teikto tā arī nav dzirdējusi. Tad labāk būtu mierīgi noskatījusies savu seriālu, tad pagatavojusi vakariņas, un pēc tam mēs būtu aprunājušies.
* Tas, ka sievietes čammājas, ir normāli. bet viņas nekad neierēķina savu kavēšanos! Man ir obligāti jāsaģērbjas un jādirn gatavam iziešanai, kamēr viņai vēl jāizdara tas, tas un šitas. Kad esi gatava un stāvi ar somām pie durvīm, uzsvilp: man vēl pietiks laika noskūt bārdu, lai mēs izietu no mājas reizē.


hahahah.

Tikko man palika patiešām bēdīgi..
tas, ka es netikšu uz Positivusu ir viens, bet tas, ka ir festivāls, kurā spēlēs Guano Apes, kuri nav mana mīļākā grupa, bet koncertā ļoti labprāt redzētu, tas jau ir par daudz.. :(