rimti dzīvojam.
Nu tātad pa seniem laikam esmu nolēmusi teikt kādu vārdu, kādu īsu vārdu, tā lai zin'!
Pirmkārt, otrs mazulis beidzot ir ieraudzījis pasauli, kā arī nu jau mājas, mīļās mājas. Piedzima sestdien. Šīs visas piecas es biju māmiņas lomā Filipam, tikām galā ar visu godam, neskatoties nemaz uz to, ka viņš apslimis, ka viņam jādzer zāles un ka miegā viņš bļaustās un kāpj man uz galvas. Viss skaisti. Žēl tikai, ka nevarējām uz laukumu iet, nācās visu laiku dzīvoties pa istabu, jo ārā briesmonis ne laiks bija, un tādam slimiņam tur nebija ko meklēt.
Otrkārt, ļoti gribas paskriet. Šovakar, es apsolos, šovakar!
Treškārt, šodien atcerējos, ka man ir draudziņi šeit, nu ne tā kā draudziņi - draudziņi, bet tādi cilvēciņi, kas mani ierauga un tad smaida, māj un sveicina. Jā, pa ceļam uz veikalu tur ir pārītis. Viens ir vīrietis, kas sēž pie kaut kādas beķerejas vai kā tāda katru dienu, no rīta līdz vakaram, tur vienmēr sēž arī aliņš. Vienmēr viens un tas pats. Un otrs ir arī vīrietis, tikai jaunāks un sēž aiz stikla. Šis sēž kaut kādā iestādījumā, es nezinu, veikaliņā vai kur, vienmēr aizmirstu paskatīties, kas tas ir, bet viņš tur sēž un māj. Smaida un māj. Nu, lūk, tā viņi dara, katru reizi kad es eju - viena vai ar Bērnu. Šovakar viņi izskatījās īpaši priecīgi, jo kādu nedēļu es tur nebiju gājusi, ha! Iespējams, ka viņi jau bija izdomājuši, ka esmu pazudusi. Nekā nebija!

Filipam pagaidām patīk māsiņa, lai ari viņi kopā ir tikai pāris stundas. Bet nu vel nav teicis, lai nes atpakaļ. taisa pai pai un stāsta mammai, ko bēbītis grib - ēst, kakāt vai spēlēties. Jā, jā, tā viņš teica: "nu tu tagad paēd un tad spēlēsimies!" .

Nu tā, lūk, vairāk nekā jauna nav!
Priekā~!!