šodien saule tāda noslēpumaina. te ir, te nav. viss tādā kā dūmakā.
biju aizgājusi līdz centram, nosecināju, ka viņi te ir psihi ar tām žurnālu cenām. uz žurnāla skaidri un gaiši uzdrukāta cena, piemēram, 3 eiro, bet šie pielīmē klāt cenuzīmi - 9,50 eiro. vai tas ir normāli? tā nu es atteicos no domas par žurnāliem, taču jauks bija mans pārsteigums, kad, atgriežoties mājās, uz galda atradu paciņu no mammas, mm, divi latvju dzeltenās preses žurnāliņi, kas var būt labāks par to..
tā kā centrā visas kafijotavas, kuras redzēju, bija atkal pārbāztas ar kafijotājiem, tad, saskumusi par lielajām avīžu cenām un bez kafijas rītu, devos mājās, taču netālu no mājām uzgāju vēl vienu iestādījumu Everest, tādā jaukā, ēnainā ieliņā, kura pilna ar kafijotaviņām, un izdzēru milzīgu krūzi ļooooti gardas LATTE. MMmmm. Jauks tomēr izvērties šis rīts bija (aha, paldies arī Tev, mamm.. :))
Nu tā.

tikko sapratu, kāpēc man puse gultas ir brīva.. tur ir vieta Kasparam. katru nakti.
katru.

šīs zemenes vispār izrādās bezgaršīgas, pamanīju to tikai tagad, kad ēdu tās vienas pašas.
tieši tāpēc es tās visas apēdu, lai bezgaršīgi nestāv manā ledusskapī.

otro nedēļu es noslēdzu ar 129 bildēm.
kam ir spēks un varēšana - lūgtum:
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/OtraNedela?authkey=Gv1sRgCLKk9pLZhNTMFw#5583620275741505026

ps. kopš man ir violetas kedas, arvien vairāk šķiet ka manam "mīļākā krāsa ir oranža" var pievienot vēl arī "un it kā ļoti patīk arī violets". šodien gandrīz nopirku violetas saules brilles. bet nenopirku.

jā, jā. tā arī ir. kā es uztaisīju sev kafiju un apsēdos, lai ievilktu elpu, tā viņa ir klāt. ne vārda nesaprot angliski un sūc tik skaļi, ka es pat austiņās nedzirdu mūziku, bet cītīgi klausos, jo tā varu izlikties, ka man nerūp, ka viņa te rosās. fū.
deg seja, tas laikam no šīsdienas saules. haha, jā. šodien es uzvilku jaku, bet beigās dabūju visu laiku staipīt to rokās, tik superīgs laiks šodien bija/ir. un atkal tas smieklīgais skats - viens krekliņā un iešļūcenēs, viens mētelī un zābakos. Jā. un ir tā, ka laikam ne tikai krievvalodīgās dāmas staigā apkārt sporta tērpos, arī grieķietes. mīkstos, spīdīgos, melnos, baltos, krāsainos. visādos.
bet par to, kur nu es šodien biju un ko redzēju...
es vispār esmu malacītis, ja ņem vērā to, cik ļoti man nepatīk vienai pastaigāties, ēst [ēst es neēdu, bet tas jāpiemin] un vispār. arī skatīties filmas man nepatīk vienai, es īsti tāpēc nesaprotu, kā es varēju piekrist šādai avantūrai, apzinoties, ka te es būšu pilnīgi viena. Bet ne par to stāsts.. es šodien gāju apskatīties tirgu [atrodas ap Monatiraki laukumu], lielu un slavenu krāmu tirgu, kas izvietojies pa mazām ieliņām visādos virzienos. Tas notiek katru svētdienu. Tik suuuuperīgi, tur pardod gan antikvāras lietas, gan super modīgas, gan drēbes, gan ēdamlietas, gan rotas, gan apavus. nu, ko tik sirds kāro [gandrīz vai tā.] [eu, ko tā tīrītāja var visu laiku turēt balkonu vaļā?? man taču te jādzīvo, un ārā jau paliek vēss]. es tur šitā un tā izstaigājos, visādos virzienos, šurpu turpu, visu paskatījos, visu pataustīju.. Labākais ir tas, ka svētdienās arī daudz kas no galvenajiem apskates objektiem ir bez maksas un tur pat netālu arī tas tirgus.. tā nu es nokļuvu arī pie Agoras drupām, līdz pašam Partenonam gan neuzlīdu, atstāju kaut ko arī citām svētdienām, bet gana daudz izstaigājos pa zemāka līmeņa vietām. Huh, kas tur drupu, kas tur akmeņu, kas tur cilvēku... un kas tur par sauli bija..
un kas man tagad par bilžu jūru. ķeršos tūdaļ klāt, lai ātrāk varu jums parādīt.
ā. pašā pirmajā bezmaksas vietiņā kur iegāju, pamanīju, ka man visu laiku pakaļ staigā puisis, nu staigā pakaļ un bildē visu to pašu, ko es. :D kad bildēju suni, kas centās iespraukties ēnā zem soliņa, puisis mani uzrunāja. Hah, mazliet parunājāmies utt, tad šis gribēja kļūt par manu pavadoni visur, kur eju. [nu viņš bija jauks, bet tāds.. ām, nu es viņam neuzticētos pārāk, tādēļ šodien mani sauca Karīna. :D] Līdz nākošajai manai pieturas vietai šis atvilkās līdzi, bet tad es viņam jauki paskaidroju, ka es vēlos turpināt ceļu viena, arī viņa tel.nr. nepieņēmu un vispār. Tā lūk, kaut kāds tāds pārāk aizdomīgs bija. Ceru, ka viņš tiešām nebija vienkārši draudzīgs puisis, jo citādi man viņa žēl būtu. :)
Tagad man tiešām deg seja. un netieku pēc savas kafijas, jo tā tante te rosās un piesmirdina visu ar kaut kādiem mazgājamajiem. fū.

jā, nu tā es izstaigājos nenormāli ilgi un nenormāli daudz. piesēdos tikai uz kādām 10 minūtēm, tā ka šodien man bija super aktīvā diena.
mīlu jūs visus.
bučiņas.
dodos pie bildēm.

es atvainojos, bet manī ir tādas dusmas, ka es tagad nezinu, kur lai iebāžas. iespējams, ka tas no neēšanas, bet vienalga:
es 11 [!!!!!] izgāju no mājas, jo man teica, ka tagad nāks tīrītāja un, lai mēs viena otrai netraucētu, es varētu iziet pastaigāties. es to arī izdarīju, bet nu bāc!! es vazājos, vazājos, tad mazliet pēc trijiem pārnācu, izskatījās, ka viņa vēl tīra, jo istabas vidū bija putekļusūcējs, miskaste bija vaļā un logi arī. Labi, Linda teica, ka laikam tikai tagad nāks manu galu tīrīt.. labi, izgāju vēl loku pastaigāties. Jāpiemin, ka neko šodien neesmu vēl ēdusi, jo pārāk daudz kas bija jāapskata utt. domāju - sameklēšu, kur paēst. kā tad, viss vai nu pilns, vai arī vienkārši neko jēdzīgu nedod.
aizvazājos atkal līdz centram un mazliet tālāk, apnikums un nogurums jau krietni lika par sevi manīt, Linda uz sms neatbild, domāju - nu labi, iešu uz māju pusi. lieki teikt, ka veikali visi jau ciet [vai vienkārši arī šodien nebija vaļā], būs jāpārtiek no augļiem, kā arī liels ir mans pārsteigums, ienākot mājās plkst. 17.10, ka NEKAS, es uzsveru NEKAS, kopš tiem trijiem nav mainījies!!! putekļusūcējs arvien mētājas, grīdas nav tīrītas, nu NEKAS nav mainījies. Manī tagad ir tādas dusmas!! man patika, ka varu viena pati staigāties un tā tālāk, bet man nepatīk, ja man tas jādara piespiedu kārtā un vēl pie tam tai piespiedu kārtai nav nekādas JĒGAS!!!
tagad es esmu ļoti, ļoti neapmierināta. nogurusi. sabeigta.
ja tā sieviete te tagad nāks berzt, lai viņa necer uz nekādu jauku sejas izteiksmi!
pasakiet cik ilgi, nu CIK ILGI vajag, lai pārtīrītu dažas telpas, ko tu berz katru nedēļu! vai tad visi šeit ir tādas cūkas, ka jāberž visa diena???

šodien aprit tieši divas nedēļas, kopš iesēdos lidmašīnā.
šodien man ir grūti, man ir slikts garastāvoklis un gribas raudāt. bet es turos un dzīvoju, jo šodien spīdēja saule.
vispār diena izjaukta līdz pamatiem.
bija jābrauc uz piepilsētu, kas ir pie jūras, it kā paēst un pastaigāties, bet izbraukt varējām pavēlu, jo kaut kādi meistari kaut ko laboja, sēdēju viņu galā, lasīju un salu. kamēr ārā saule sildīja citus cilvēkus.
beidzot aizbraucām, gājām kaut kādus mistiskus lokus, stūmu bērna ratus [mani nedzina prom no ratiem un nekliedza, tas laikam attiecināms tikai uz tēvu], nevarēju neko nobildēt. domāju - nu labi, pēc ēšanas, ejot uz mašīnu sabildēšu, vēl jau spēļu laukums bija plānā. bet bērns tieši pie restorāna ieejas pievēma visu pasauli. nu tā nu vispār viss izjuka, paēst paēdām, bērns zeķubiksēs gulēja blakus [pirmo reizi pusdienas bija klusas un mierīgas]. piebrauca mašīnu un braucām mājās. kamēr tikām mājās jau bija pāri pieciem un saule iet lejā. aizgāju vēl līdz pasta kastei iemest pāris vēstules un viss. tagad sēžu, dzeru kafiju un domāju, cik stulbi - vesela pazaudēta diena.

tagad man ir bēdīgi. nobildēju visu ko braucot mašīnā, jo sēdēju priekšā mājupceļā. tas arī viss.

nopirku sev vienu aliņu, ir sestdiena un es skatīšos seriālu. vismaz lai ir kāds smiekliņš.
virsū mācas pārdzīvojumi, es cenšos tos sabāzt kabatās, bet kabatas aizvilkt ar rāvējslēdzi.

viss.

ps. un es šodien TIK jauki izskatījos/izskatos. vaļā mati pārņemti ar bizītēm, košas actiņas un violetās kediņas savienojumā ar svārciņiem.
huh. un kam tas viss?

vispār ir tā, ka tomēr man laikam labāk patīk mazpilsētas, pirmkārt, mazāk jāsatraucas par kriminālo pasauli un savu rokassomiņu, kā arī dzīvību. otrkārt, ir klusāks un ir vairāk vietas, kur pastaigāties. treškārt, lai ieraudzītu, vai ārā spīd saule, nav jāpiebāž deguns cik vien tuvu var stiklam un jāceļ acis pret debesīm, jo citādāk viss, ko redzi, ir pretējās mājas siena.
tāpat arī ir laikam ar tiem slēģiem. es esmu no tiem cilvēkiem, kam vieglāk ir pamosties, ja istaba ir gaismas piepildīta. un ne spuldzītes gaismas, bet gan dienas gaismas. saules. bet šitie melnie slēģi, kas braukā uz augšu un leju, ir tik tumši kā nakts un darbinās elektroniski, man tomēr katru rītu liek domāt, ka ārā vēl ir tumšs vai arī ir dikti, dikti nomācies, kamēr patiesībā ārā ir superīga diena, un viss, ko man vajadzētu, ir ātri saģērbties un skriet ielās. bet nevar, te atkal priekšā vēl viena bēda... jāgaida, ko teiks ģimenīte. huh.
vispār šodien ir sestdiena, nav zināms, kādi plāni, kādas domas. man pagaidām vispār sestdienas un svētdienas nekā neatšķiras no visām pārējām dienām, ja nu vienīgi ar pusdienām, bet, ja varētu, es varbūt pat labprātāk no tām atteiktos, lai izmantotu laiku pastaigājoties. tik ilgu laiku pavadīt ēdot es varu tikai ar savu ģimeni vai labiem draugiem, kad ir daudz par ko runāt un smieties. šī nav tā situācija.

mīlu,
lai jums visiem arī saulaina šī diena.
un ziniet, ka es ļoti labprāt šobrīd būtu ar jums. :)

man patīk, ka vaļā stāv balkona durvis. man patīk, ka pavasarīgais gaiss ieplūst iekšā. iekšās. iekšā iekšās.

nu šodien bija liela diena. tik liela, ka manā galvā mazliet par maz vietas un tagad sāp, kā pēc visām lielajām dienām. šo dienu varētu nosaukt par "fotoaparāta dienu" jeb arī "diena, kad Līna beidzot pieņēma patstāvīgu lēmumu iepērkoties". mazais šodien arvien dzīvojās pa mājām, tādēļ rīts bija tāds rotaļīgs, bet tālākā diena saulaina un silta. Pēc visām nogurdinošajām rotaļām un "gatavojam burzīto papīrīšu puķītes" devos uz pastu, lai aizsūtītu vienu oranžo aploksni Elīzai, Edgaram un savam krustkaķim, viss jau būtu labi, bet skumjš bija mans atklājums, ka šajā dīvainajā pastā nevar iegādāties aploksnes. tikai markas.. bet kā tad ar citiem manu vēstuļu tīkotājiem? skumji, bet rīt būs jādodas meklēt kancelejas preču veikals, kuru es šodien neatradu... (lai arī Linda apgalvo, ka esmu tam gājusi šodien divreiz garām, ha!). Nu jā. Un pēc tā pasta es devos meklēt to lielo elektropreču veikalu un iegādāt sev fočiku. fočiku, fočiku, fočiku. Veikalu atradu, viss labi, bet viņiem nebija tas, ko es biju noskatījusi internetos.. gandrīz jau uzmetu lūpu un aizspēros prom, bet tad padomāju, kad vēl saņemšos atnākt šitik tālu, kad vēl vispār saņemšos fočikam un kad vēl vispār kaut kas no "kad vēl" sērijas. Huh. tā nu es savilku atpakaļ savu izstiepto lūpu un pastaigāju apkārt, papētīju, palasīju un... labi, īstenībā uzreiz jau man bija acīs ielecis (jā, mamm, ielecis) aparātiņš, tik jauks un mīlīgs, tik smukā krāsā un tik.. nu vienkārši - tik. palasīju, padomāju un teicu pārdevējam, ka ko nu tur daudz.. (ha, vēl īstenībā es pa vidu mēģināju sazvanīt Kasparu, bet viņam bija izslēgts telefons, tad nu man nācās vien pašai pieņemt smago lēmumu) .. jāņem vien šitas. Un tagad man blakus gulšņā mazs, mīļš, violets, jauks, superīgs NIKON aparātiņš. coolpix. nu tieši tā, lai maniem mirkļiem būtu, kur ielīst. sabēdināja mani tikai vēl viena lieta, ka visiem jaunajiem aparātiem ir tā jaunā baterija.. ka nav tās AA parastās, ko var lādēt un lādēt [šito arī var, bet šitā ir tikai viena]. tās aa ir četras vismaz, tad, kad divas beidzas, ieliec otras divas, vai sliktākajā gadījumā veikalā nopērc kādas jaunas baterijas, bet ar šito fočiku.. hmmm, vienīgais variants - ieiet kādā kafejnīcā iedzert kafiju un piesprausties viņu kontaktam. :D
tādi, lūk, jociņi.
Mājās dodoties mani atkal pārsteidza demonstrācija. un atkal tieši tur, kur man jāiet, tā nu nācās iet ar līkumu, gar to neredzamo kancelejas preču veikalu. nezinu, par ko, kāpēc un kā viņi tur piketēja, bet nu šoreiz tas bija uz vienas no lielajām ielām, ar kaudzi (tiešām kaudzi) policistu un vispār. es dzirdēju pūli, ko neredzēju, un redzēju policistu autobusus un policistus, stāvot rindās ar visiem saviem vairogiem, ko nedzirdēju. Mhm. Nu un nepatīk man šitās demonstrācijas, nepatīk. Baisi paliek un gribas ātri skriet prom.
Bet šodien saulīte un silts. un pavasaris. un deguns pret debesīm. vispār smieklīgi - ej pa ielu un vēro, kā blakus iet divas dāmas - viena sporta tērpā, izmetusies jau krekliņā, ar spilgti uzkrāsotām lūpām, otra ādas jakā un zābakos, kā rudenī. Nu jā, tāda te mode. Bet vēl tajā pastā bija tā, ka es iegāju un sabijos - jo visi (patiešām - VISI) cilvēki bija tērpušies melnā. un kādiem 80% bija saulesbrilles. jā, tāda tikai es muļķīte - saulainā dienā aizmirsu saulenes.
nu re, tāda man šodien dieniņa. nopirku kaut kādus negaršīgus kruasānus un dzeru daudz kafijas.

lai jums arī saulaini.
rīt pastaigāšu pa "ap un gar māju" rajonu un iemēģināšu, kā darbojas mans jaunais brīnums. šodien izmēģinājām to ar bērniņu. viņš saka - jānobildē Meitenī, Līnū un Filipiņš. Tātad ir - līna, ir meitenī un ir arī abas kopā - hah. un mans jaunais brīnums ir arī pilns ar bērniņa bildētiem jaukumiem, piemēram, grīdu, degunu, sienu, kāju uc. jāizmēģina taču bija nospiest to podziņu.


Mīlu visus un visas.
un vēlreiz - sveiciens Mikam dzimšanas dienā. Mhm.

Šodien radio 101 kaut kā nejauki raustās, slēdzas iekšā, slēdzas ārā [gandrīz kā - rokas augšā, rokas lejā], tādēļ man skan radio swh, vāvuļo Artis Dvarionas un jā. Ārā šodien saule staigā pa māju jumtiem, debesis ir zilas, zilas, kā nokrāsotas ar guašu, bet es ārā biju tikai uz īsu mirkli. Veikals, veikals, veikals. Vējš. Liels un nepatīkams vējš, kas cerams līdz rītam būs nolēmis rimties, kā arī cerams rīt Filips tomēr ies uz bērnudārzu, jo man vajag šādas tādas lietas izdarīt [pasta apmeklējums, nagu lakas noņēmēja meklējumi, elektronikas veikala apmeklējums un tā.]. Šodien uz mašīnu jumtiem bija sniegs, jā, īsts, auksts, balts sniegs. Atēnās. Zem mandarīnkokiem. Nobildēt nesanāca, bet gan jau, ka jūs visi esat redzējuši sniegu gana daudz, lai vēl vēlētos to pētīt manās bildēs. Saodu pavasari. Beidzot.
Mans veikala apmeklējums šodien bija tāds jauks, beidzot tur biju viena un varēju visu tā lēnām izstaigāt un aplūkot. Tas gan tāds mazītiņš supermārketiņš vien ir, bet tik un tā. Interesanti, viņiem šeit var nopirkt sasaldētus cīsiņus mīklā! Ja man būtu mikrovilnis, es nopirktu un izmēģinātu, hah. Jā, un vēl es neplānoti ilgu laiku ložņāju gar šampūnu plauktu, jo man kā reiz bija nepieciešams iegādāties matu balzāmu, bet viņi [ak, cik nelietīgi] salīmējuši visur virsū uzrakstus tikai grieķiski. Dažām pudelēm bija daži vārdi arī angliski, bet tas viss aprobežojās ar "šampūns", nu, ja man būtu nepieciešams šampūns, būtu jau jauki, bet nē. Ilgi un dikti meklēju, galu beigās kaut kādu atradu, es tiešām ceru, ka tas ir balzāms un man mati neizkritīs, vai arī nebūs tā, ka es visu laiku matus izmazgāju ar diviem dažādiem šampūniem. Hah. Laikam jāatrod lielāks veikals, kur būtu atrodams arī kaut kas man saprotamā mēlē.
Nopirku milzīgu kasti ar šokolādes cepumiem, nu tik garšīgi, ka prieks. Paši lētākie gan, bet tā kā es neesmu nekāds saldummīlis, tad manai īslaicīgajai "cepumus gribas" vēlmei ir tieši laikā.
Bet tagad par pārdomām:
Manuprāt, tas ir tik negodīgi pret bērniem - pieblīvēt visu māju ar rotaļlietām, šitādām un tādām, lielām un mazām, skaļām un klusām, krāsainām un nekrāsainām. Nu visādām, tik dažādām, ka acis žilbst. Bērns vienkārši pierod pie tik lielu mantu jūkļa, paķer vienu, pamet otru, salauž trešo, uzkāpj ceturtajai un pat nepamana piekto. Un tā var skaitīt ilgi un gari, bet kur tad paliek, kādas vienas rotaļlietas īpaša novērtēšana? Šādā mantu pārblīvētībā bērns nevar iemācīties, kas tas ir - novērtēt kādu rotaļlietu. Viņam šķiet - ak, nu salauzīšu šito, paņemšu citu, vai arī man mamma un tētis nopirks jaunu, vēl labāku. Katru reizi, kad ieejam veikalā, es tieku pie jaunas mantiņas, papriecājos un aizmetu. Piedodiet, bet kā tad bērns var iemācīties pacietību? Viņš paņem vienu rotaļlietu, sāk spēlēties, bet tad ierauga citu, jāņem tā, un tā visu laiku uz priekšu. Un tās krāsas un skaņas, es nesaprotu, kā bērni vispār vēl kaut ko dzird vai nemokās vēl ar nepārtrauktām galvassāpēm un nezinu ko vēl. Man jau pēc dažām stundām, kad tās visas mašīnas pīpina, spolē, helikopteri rūc un signalizē, kaut kādi bruņurupuči dzied dziesmiņas un mirgo dažādās krāsās, un visam fōnā vēl obligāti ir jāskan kādam vienkārši brīnišķīgam bērnu mūzikas diskam, piemēram, kurā bērniņi dzied, ka ne viss, ko iebāž mutē ir labs, jo bojā zobus, sāp galva un acis griežas uz riņķi. Bet bērns priecīgs sit plaukstas un skatās uz visu, kas ir pēc iespējas skaļāks. Kur paliek rotaļa - ripinam tenisa bumbiņu pret sienu, kas agrāk bija viena no manām mīļākajām? Vienkārša, vienkrāsaina, apaļa bumbiņa, ar ko visbiežāk spēlējās arī suns. Un bija klusums. Huh.
Vēl viens novērojums un bažas - nu kā bērns var nemācēt pats spēlēties ar savām rotaļlietām? Visu laiku ir jāsēž kādam blakus, jāspēlējas ar viņu vai arī vienkārši visu laiku jāslavē par visu, ko viņš izdara. Katrā mirklī, kā pieaugušais novēršas, bērns pārtrauc darbošanos un sāk tevi bakstīt, saukt, prašņāt un lūgties, lai tu pievienojies viņam tajā nebeidzamajā un apnicīgajā rotaļā, kam nav ne sākuma ne beigu, kam nav nekādas jēgas, nekāda satura un iznākuma. Savā laikā man tik ļoti patika vienatnē celt mājas no klucīšiem, spēlēties ar lellītēm un tēlot, ka esmu ārsts, vai arī jebkā citādi dažādot savu ikdienu. Man tik ļoti arī patika krāsot un zīmēt, bet tagad? Bērns uzķēpā kaut ko un saka, ka pietiek. Lielajam visu laiku ir jāsēž blakus, jo bērns nevar vienatnē paspraust klucīšus, lielajam ir jābūt blakus, jo bērns nevar viens pats paripināt mašīnas pa grīdu. Bet kā tad ar patstāvību? vai mūsdienās bērna patstāvība ir aprobežojusies tikai ar "es gribu pienu, bet negribu ēst pusdienas!". Patstāvība sastāv tikai no "es gribu!" un "es negribu!" ?
Principā jau man nav nekas pret to, ka man ar bērnu ir jāspēlējas, bet kā tad paliek ar to - cik daudz bērns no tā iemācās? Vai tad nav tā - ir jādarbojas ar bērnu, jāzīmē, jākrāso, jāliek puzles, jāmācās burti, jācep maizītes un tādas lietas, taču, kad nonākam līdz rotaļlietām - katram sava spēle spēlējama? Nu nebūs vienmēr kāds blakus, kas paturēs rociņu, kamēr tu savu mašīnu paripināsi metru uz priekšu.
Ko cilvēks iemācās un ko neiemācās, kamēr mēs uz katra soļa esam viņam blakus?

Pirmo reizi man ir tik nesievišķīga sieviešu diena. Bez tulpītēm, bez sveicieniem [tikai viens lielais, paldies, mīļumiņ.. un otrs mazītiņais, jo mazītiņš sveicējiņš - paldies, Krišjāni!], bez bučām un kūkām. Un šampanieša. Toties ar slimu bērniņu un daudz, daudz slapja sniega, kas lielām pļēkām krīt pār Atēnām. Naktī vējš draudēja nonest visu māju no pamatiem, bet šodien mūs pārklāj sniegs, kas gan var būt labāks par to vietā, uz kuru tu bēdz, lai paslēptos no sniega un aukstuma. Brrr.
Šodien izdomāju, ka jāieraksta arī kaut kas par mazo vaininieku, kādēļ vispār esmu šajā zemē nonākusi. Tātad..
Filips vārdā, gados vērtējams kā trīsgadnieks ar gandrīz pusi, bet izmērā kā divgadnieks.
Runā divās valodās, manuprāt, īsti pat nesaprot, kad runā latviski, kad grieķiski, brīžiem izmanto vienu konkrētu valodu, brīžiem kaut ko miksē no abām, tad man jāpiepūla smadzenes un jāizdomā, ko viņš ar to visu domājis. Toties no viņa es pamazām mācos vārdiņus, piemēram, piens, kaķis, mēnestiņš un citus.
Kad mēs mājās spēlējamies, viņa viena no mīļākajām [bet man - apnicīgākajām] rotaļām ir - taksis. Ir sarkana mašīna, kabriolets, kurā var iesēdināt divus cilvēciņus, tad vai nu es vai viņš, atkarībā no garastāvokļa, paņem meitenīti [visbiežāk tā ar meitenīti esmu es] un pa spēļu telefonu zvana iedomu taksim, kamēr otrs [kas visbiežāk ir Filips] piebrauc klāt ar to sarkano kabrioletu, kas ir iedomu taksis. Tagad ir advancēts līmenis - Filips vienmēr jautā man ik pa sekundei, vai es jau esmu ieraudzījusi taksi, un, kad beidzot saku, ka esmu, tad ir spiegšana un prieki.
tad pēdējo dienu favorīts ir arī - saliekam visas iespējamās mašīnas uz grīdas un vienu pēc otras ripinam pa grīdu otra virzienā. Nu respektīvi - visas mašīnas šurp, visas mašīnas turp...
tad vēl arī - lido, lido lidmašīna - aizliek aiz muguras un gaida, kad es skumšu, jo lidmašīna pazudusi. Un tā visu laiku, parāda, paslēpj, bet man visu laiku jāpriecājas vai jābēdājas.
Ar zīmēšanu un tādām lietām mums iet grūti, jo tam mazajam cilvēciņam pacietības ir tik cik vienā saujā var sagrābt. saķēpā lapu, paziņo, ka tā ir šokolāde, kas smird, un iet prom. Es te cenšos viņam iemācīt mājiņas un mašīnītes zīmēt, bet šis tik nē - ķeburs uz ķebura un "tā ir lidmašīna" [lai arī viņš saka "lidmašīns"]. tad vēl viens favorīts ir taisīt klaunu galvas, kuras mums jau ir kādas sešas. Pēdējās dienās esmu laimīgi viņu atrunājusi no vēl un vēl klaunu galvu ražošanas...
Sauc mani viņš vai nu par "meitenīīī" vai "Līnūūū". tas ir - "Meitenīīī, paskaties!" vai "Līnūūūū, kur tu esi?"
Kad viņš dusmojas, viņš kož krēslos, galdos, grīdā un sienās, jā, arī uz ielas. Sienās iekost nevar, bet viņš cītīgi cenšas to izdarīt. Un spļaudās.
Ēd ļoti maz un ļoti ilgi.
tas tā - lielos vilcienos. Vislabāk mēs saprotamies, kad esam divi vien, jo tad ir nedalīta uzmanība un saprašana, ka tikko kā man neklausīs vai darīs blēņas, es atteikšos ar viņu spēlēties. Tādi mums te likumi.

Es ieliku datorā dažas bildes, ko vakar "tīrajā dienā" sabildēju ostiņā, kā arī ko nobildēju šodien no viņu balkona. Sniegs tajā mirklī nesniga, bet nu nekas. Skumjš bija mans atklājums, ka visas bildes bija kaut kādas miglainas, izplūdušas... Nācās ļoti krasi paspilgtināt. Nu kādas ir, tādas ņemiet par labu.
šodien laikam cepsim piparkūkas.


Bildes:
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/MiglaMigla?authkey=Gv1sRgCN73p-jp_4XDmwE#5581727681831490018

vienmēr esmu domājusi, ka gulēt pa dienu nav labi, pirmkārt, nekad lāga nevar pēc tam piecelties un visu laiku kā tāds uzpūsts tomāts staigā, otrkārt, laiks pazūd. Miegs to vienkārši apēd. Bet šodien man pēc pusdienām acis vienkārši lipa ciet un stundiņu pagulēju, jau domāju, ka nevajag - tagad izrādās, ka sprandu esmu kaut kā nogulējusi.
šodien bija tā pūķu diena, un tiem, kas ietur gavēni, sākās gavēnis. man nē. un ģimenei arī nē. bet laiciņš šodien nejauks, liels un auksts vējš, kādi 8i grādi un līņā. Bijām pusdienās un mazliet paskatīties kā laiž pūķus, bet to pūķu tur bija gaužām maz, nu kā jau nejaukā laikā.
Pusdienās atkal bija sevī jāiedabū visādi brīnumi. Atkal tie milzu vēži, kaut kāds jūras radījumu kokteilis, no kura es izmakšķerēju astoņkāja kāju un pagaršoju un mazu rimbuli kalmāra. Tad bija arī mīdijas, kuras bija citādi gatavotas kā vakardienas, bet vakar man garšoja labāk, un tad vēl bijakaut kādi divu veidi salāti ne pārāk garšīgi, vienā bija kartupeļi ar lokiem un kaut kādu mērci dīvainu, otri bija arī laikam no kartupeļiem un kaut kādas zivs. Un pats lielais ēdiens - cepta zivs, bija patiešām garšīga... MMm. Un tad kaut kādi saldie, par kuriem man ne silts ne auksts.
Bet visas pusdienas bojāja Filipa nemitīgā bļaušana un kašķi, viņš šodien ļoti agri bija piecēlies un līdz ar to dienas vidū jau kļuva dikti nemierīgs. Nu bet tāda jandelēšanās pie galda.. bāz maizi ūdenī un tā tālāk, neizturami. bet nu neko, visi dzīvi, visi veseli, un galvenais paēduši (izņemot, protams, pašu Filipu). Mašīnā palika bez multenes par ezīti (jā, mašīnā aizmugurējie var skatīties mazītiņus tv, kas gan nav pārāk labi acīm, bet nu..)
Tos pūķus it kā braucām skatīties uz mazītiņu tādu ostiņu, kur sastājušas visādas krutas un dažas ne tik krutas jahtas. Bet bija tāds vējš un nejaukums, ka mēs tik tā ātri uz vienu pusi, ātri atpakaļ un mašīnā iekšā un mājās. Ne pūķu daudz, ne cilvēku, ne tur patīkams kas.
Bet tie pūķi, kas bija redzami, tas ir kaut kas pārsteidzošs, kā var pūķi uzlaist tik augstu gaisā??? nu kādu divu deviņstāveņu augstumā, ja ne vairāk, es vispār nezinu, kā var dabūt tik garu striķi tur un kā viņi tur nesapinas. Meistarklase.
Tagad man arvien nāk miegs, lai arī stunda tika pazaudēta vārtoties gultā. Leju iekšā sevī kafiju un fōnā uzliku MTV, jo mans mīļais 101 runā par kaut kādu futbolu vai kaut ko tādu, nezinu, bet nepatīk.
Un ceru, ka mazais ilgi čučēs tagad, jo man patīk mierīgi pakafijot.. no rīta nesanāca, mazais jau dauzījās gar logu, kamēr vēl biju gultā. Huuh.
Ā, vakar arī dzēru kaut kādu tur grieķu kafiju.. Nu no tik mazas krūzītes kafiju es laikam savā mūžā vēl nebiju dzērusi. Es Francijā reiz dzēru to mazo kafijiņu, bet pat tur bija lielāka krūze. Un te viņš vēl pienes man kafijas krējumu, ko pieliet klāt, man gandrīz smiekli sanāca - ko? kur tad lai es tur pat trīs piles iepilinu!!?? un tas mazais izmērs pat nebija atsverams ar garšu, nebija nekas īpašs, tādas dīvainas garšas susla, kurai apakšā vēl bija biezumu blāķis. Nu savādi, savādi..
Es gribētu, lai man te ir draudziņi. es pati sev jau esmu apnikusi.



Bučas mučas mīļie,
un....
es jau ĻOTI pēc jums ilgojos, nu nez kād būs ar tiem daudzajiem mēnešiem...

bildītes. ām, ņemiet par labu, kādas un cik ir. fotoaparāts ar mani šodien nedraudzējās.

https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/Ziviz02?authkey=Gv1sRgCPy6g-etjaa6Jg#5581073560664181858

reizēm liekas, ka īsti nesaprotu, kur atrodos. brīžiem kā pa mākoņiem, bet brīžiem ciets atsitiens pret zemi.
šajā nedēļas nogalē bijām aizbraukuši uz Sunio, kas ir pie jūras. Jūrā ir ļoti daudz mazu saliņu, ir arī lielākas, bet tās nav tik amizantas. Jūra ir skaista, jo sevišķi tās zilais ūdens. Žēl, ka laiks vēl nav īpaši silts. Viņiem tur ir trīs istabu dzīvoklītis, piemīlīgi, bet auksti. Nav jau brīnums, jo no oktobra tur neviens savu kāju nebija spēris.
vakar vakarā bijām aizbraukuši līdz kaut kādam bērnu iestādījumam, kur kaudze bērnu rotaļājas, nu tur ir tie, kur kāpj augšā, šļūc lejā, mētā bumbas un tā. nekas daudz, bet kaut kas jau ir. Ir arī spēles visādas galda un puzzles. Bet vecākiem ir kafija, alus, maizītes, vai nu ko nu tur katrs izvēlas. tagad ir tikai iekštelpās, bet vasarā ir arī āra zona. Vecāki var nodoties sarunām un tā, jo tur ir īpašnieki, kas spēlējas ar bērniem, pieskata tos un tā. Bet tāds troksnis, nu tāds troksnis, ka nezinu kādas gan tur sarunas var vadīt. Mana jau tā sāpošā galva vakar baisi draudēja uzsprāgt, tāpēc tikko kā nonācām atpakaļ mītnē, devos pie miera. Huh.
Šodien kā par laimi uzspīdēja arī mazliet saulīte, aizgājām arī līdz jūrai, kura turpat vien ir, bet nu jā. pastaigājāmies mazliet, nu skaisti. Tur ir tāds līcītis, izskatās vairāk kā ezers nevis jūra. Gaidu, kad varēs peldēties. Ielikšu kaut kad šovakar arī bildes droši vien kādas. Fotoaparāts gan īpaši ar mani nedraudzējās šodien, bet nu kaut ko es tur sabildēju.
Pēc tam mēs devāmies pusdienās uz zivju restorānu, šodien un rīt esot zivju diena. Jā, mēs arī rīt dosimies ēst zivis. Rīt vispār viņiem ir kaut kāda tīrā diena, kad jāēd zivis, dārziņi nestrādā un tā. Un esot jālaiž pūķi gaisā, bet tā kā jau šovakar līst un rīt, parīt sola arī sniegu. tad nu nezinu gan, kas ar tiem pūķiem būs...
nu tā. pusdienās man bija visādi brīnumi jāēd. Pirmais bija jāpagaršo kalmārs, kas pildīts ar rīsiem un vēl kaut ko, tad bija tās dzīvās austeres, no tām gan es atteicos, jo man nepatīk, ka viņas kustas, gad uzspiež citronu, tad bija mīdijas, kas gan bija ļoti garšīgas. pēc tam sekoja milzu vēži, es nezinu kā tos sauc, bet nu tiešām milzīgi un tiešām briesmīgi, bet garšīgi. un pašās beigās kaut kāda cepta zivs. visam pa virsu pāris glāzes baltvīna. Tā es te ēdu brīvdienās. :D
Rīt atkal būs zivis, redzēs kas nu, kas nu. :)
Mīlu un lieku bildes.

pamazām sāku sajēgt, kur atrodas mājas, kur atrodas "centrs" un kur atrodas, piemēram, bērnudārzs un tā. lepojos ar sevi. šodien kaut kā atkal mani ceļš aizveda līdz dažiem veikaliem, bet labi vien ir - atradu tehnikas veikalu, bet tajā savukārt atradās austiņas ar mikrafonu un tagad es varu pļāpāt ar Krišjāni skaipā. Ceru, ka dzirde paliks tikpat laba kā visu laiku, jo viņš nesaprot, ka es dzirdu arī klusākas skaņas par "visskaļākais, kas pieejams" . Uhh.
vienu ielu zemāk šodien ir tirdziņš. Zivis, dārzeņi, augļi un dažas drēbes. Nopirku sev sporta bikses. jā. ērtas un siltas, beidzot var nestaigāt ar džinsiem pa dzīvokli. Mmmm. ā tur var ieēst arī kaut ko sašlikveidīgu. neēdu. tāds e ir katru 5dienu. :)

1. bērnudārzi strādā līdz 14tiem
2. bērnudārzos nedod ēst
3. uz ielām aug mandarīni
4. pēc plkst 23iem elektrība ir lētāka. līdz cikiem rītā - nezinu
5. pret visu ir protests. viens liels protests. protests. protests. protests.
6. pa pilsētu visu laiku braukā un skaļi klaigā vecu, lielu, nevajadzīgu lietu savācējs.
7. visas ietves ir no flīzēm
8. Martini asti ir krietni dārgāks kā Latvijā
9. cilvēkiem ir jāvāc čeki visu gadu un pēc tam jātaisa atskaites par patēriņu, nedrīkst būt mazāks kā cik tur tie procenti no algas, ja ne - milzu nodokļi. un vēl - tikko kā tu nopērc kaut ko, kas neatbilst taviem ienākumiem - tuk, tuk policija klāt.
10. uz ielām šauj policistus un tas ir normāli. Latvijā nošāva vienu un tā ir liela traģēdija. es nosliecos uz mīļās Latvijas variantu.

lūk, kaut kādas pirmās bildes.
ņemiet par labu kādas ir. ielas un pārējo neesmu īpaši vēl bildējusi. visu laiku slikts laiks.
https://picasaweb.google.com/107168480509770844520/Monologs?authkey=Gv1sRgCK-R1vj4pbyRSA#5579914887600156962

šodien laikam atkal bija lielo iespaidu diena, galva mazliet tā kā piepūtusies. piepūtusies no domām, gaisa, sajūtām, valodas, brīnumiem, ielām, vārdiem, bļāvieniem, pārsteigumiem, vēstures un daudzām citām skaistām un ne tik skaistām lietām. es esmu kā atvilknīte, kurā viss sakrājas. un tagad, dzerot kafiju [jā, tagad vakarā, jo man vēl mazais rakaris nāks ciemā un apēdīs kafijas doto enerģiju], es mēģinu kaut ko uzskrebelēt. gandrīz kā skrebelis, bet nē.
pirmais pārdzīvojums man bija mazie saules stari, ko es no rīta pamanīju slaistāmies pa pretējās mājas sienu. manā dzīvojamajā telpā nekad neiespīd saule, mazliet nomācoši, ātri paliek tumšs, taču savs labums esot - vasarā vēsāks. ā, kā sirsniņa palēcās no domas vien, ka saulīte beidzot mani ir izdomājusi satikt. Ilgi tas prieks nebija, ātri vien tā saulīte pazuda ar galiem, aizslēpās aiz mākoņiem un dienas galā vēl mazliet apspļaudīja mani ar lietu, fui, cik nekaunīgi.
šodien mazliet pastaigājos ar Lindu, nu viņas gaitās un pēc pusdienām aizdevos meklēt muzeju, kas tepat netālu. Benaki muzeju. tajā apskatāmi grieķu amatniecības un mākslas izstrādājumi, rotas un tautastērpi un kaut kas arī no politiskiem eksponātiem. Laika posms - no neolīta līdz 20gs. Es šodien mazliet apskrēju divus stāvus, interesanti. Man vislabāk patika pirmā stāva statujas ar nodauzītajiem deguniem un otrā stāva glītās rotas. Nepatika tūristi. Labākais ir tas, ka tas muzejs ir par brīvu katru ceturtdienu, tādēļ es īpaši neiespringu. Man vēl būs gana daudz laika uz turieni doties un visu papētīt. Tur tiešām visa kā ir daudz. Un pati ēka arī skaista - bijusi muzeja izveidotāju savrupnams.
Ejot meklēt Benaki muzeju, atradu vēl vienu muzeju, bet to es apciemošu kādu citu dienu, kad man gribēsies izstaigāt visu, jo tas jau nu gan laikam nav bez maksas. žēl.
pēc tam, kad man mazliet jau apnika tās daudzās figūriņas bez deguniem, rotaslietas un tautastērpi, es nolēmu mazliet pastaigāties pa ieliņām tepat netālu no mājām, bija nomācies, bet gaiss smaržoja tik ļoti pēc pavasara, putniņi čivināja un tā. Taču ilgs mans pastaigas prieks nebija, viss noplaka, kad uzgāju kaut kādu demonstrāciju vienā nelielā ieliņā. Sanāca apiet, bet nu tas, ka visur policija, troksnis un satraukti cilvēki, mani mazliet satrauca. Nu tā, ka es samulsu un sabijos pat - es, mazvalsts iedzīvotājs, neesmu pieradis pie tādām lielām tautas protesta akcijām ielas vidū. Nepatīk. Un zinot, kā viņiem tas parasti te izvēršas, aizlaidos ātri. Un labi vien ir - kā tuvojos mājām, sāka smidzināt.
Bet vispār šorītu Linda man iesāka ar ziņu, ka nošauti divi policisti un cik tur ievainoti. Viņi stāvējuši bariņā [kā viņi to visu laiku visās malās visās diennakts stundās mēdz darīt], kad piebraukuši blakus vairāki moči un viņus apšaudījuši. Nu tā. Necieš viņi te tos kārtībsargus. Un es neciešu tos, kas necieš policistus, apburtais loks, lai arī man jau tajā visā lietā loma maza.
Huh.
Būs dažas bildītes. es muzejā sabildēju. Jā, laikam drīkstēja - tikai bez zibspuldzes.

Nu ja!

ā.
šeit ir ļoti daudz suņu. klaiņojoši un kakājoši, kā arī siksniņā vadājami un kakājoši. katrā ziņā - kakājoši, jo visas ielas ir viens liels mīnu lauks. šajā lietainajā dienā vispār jauki - viss gāžas lejup pa ietvēm.
vēl viens jaukums par tiem klaiņojošajiem suņiem - viņi tā vienkārši ņem un guļ pie veikaliem, vai vēl labāk - veikalos iekšā. Nu cik nu iekšā, bet nu tur priekšpusē, kur ir paklāji, saguļas un sildās. Un neviens neko viņiem nesaka, nedzen prom, netaisa ciet durvis, neko. Guļ. pa vienam, diviem, pie viena veikala redzēju trīs. Amizanti.
Un visiem suņiem kaut kas ir piekabināts pie kakla, kaut kāda kartiņa. Bet tā viņi tur klaiņo. daudzi. skaisti un ne tik sakaisti. bet visi apmēram līdz celim. klaiņo. un neizskatās bēdīgi. viens šodien stāv ielas vidū un vēro mašīnas, tā vienkārši - vēro mašīnas. jo ko gan citu tādam sunim, kuram īsti nav lustes gulēt veikalā, citu iesākt?
tāda, lūk, te suņiem dzīve.