šodien līst, gandrīz vai varētu teikt, ka "kā pa Jāņiem", bet es tomēr neteikšu. šodien arī pirmo dienu es savu elpu redzēju izplūstam aukstajā Atēnu gaisā, nu gluži kā visu ziemu Latvijā. Un mazliet, vai arī dikti, nomāc, ka tā arī vēl neesmu redzējusi sauli. It kā bēgu prom no aukstuma un pelēkuma, kas jau apsēdis visas mana ķermeņa šūnas, taču to vien atradu kā visu to pašu.

Taču.
šodien, spītējot lietum, elpām gaisā, netīrajām mašīnām, pilošajiem lietussargiem un tam, ka no rīta kafijas visu laiku gribas uz tualeti, es tomēr aizdevos savā plānotajā gājienā līdz centram. viena. pavisam viena kā tāds maziņš kukainītis. ar milzu lietussargu oranžā krāsā. jā, man piešķīra lietussargu. kopā ar tekstu - tev viss tāds oranžīgs, ņem arī lietussargu tādu. :) [jāpiebilst, ka manam lietussargam iekšpusē ir audums, tik stilīgi].
aizvedu Filipu uz dārziņu, arī viena. klausīja, nebēga, nekliedza, nečīkstēja - viss labi. gājām roku rokā, pārrunādami visus uz ielas redzamos motociklus (nu kādi trīsdesmit desmit minūšu gājienā jau nu tur riktīgi bija), caurumus un peļķes. tādas mums te sarunas. un pēc tam atgriezos pēc lietussarga, jo tomēr lietus bija pārāk uzmācīgs, un devos ielās. tās ielas mani mazliet samulsināja, tomēr esmu diezgan lepna par savu veikumu, atradu visu, kas bija plānots atrast. arī mājas. karti izmantoju pavisam nedaudz. nu tā - salīdzinoši. tā kā vienmēr esmu sevi uzskatījusi par cilvēku, kam pilsētas ielas ir kā tādi neviena cilvēka neizbristi džungļi, tad tiešām šodien varu sev glaudīt galvu un lielīties.
pa ceļam atradu arī kaut kādu supermārketiņu, kādā vēl nebiju bijusi. iepriku maizīti vakaram. sieru, desu, viss kā pienākas. bet tas supermārketiņš laikam īsti nebija uz ielas, kur man vajadzēja būt, hah, sapratu to tikai pēc tam. mazliet pamaldījos.
mulsinošākais tajā visā padarīšanā ir tas, ka tās ieliņas te ir tādas maziņas, sīciņas un daudz. visas vienādas. un tu, nabaga cilvēciņš, maldies un neko nesaproti. Šodien veikalā jau mazliet izmantoju savas burtu zināšanas, pamēģināju palasīt un dažus vārdus, kas bija līdzīgi kādai citai valoda, arī sapratu! Redz, ja nezinātu, kā izlasīt, tas neizdotos.
Slapjums šajās ielās nav nekāda labā zīme. Visur ir flīzes. tās slīd. sevišķi, ja jāiet pret stāvu kalnu.


es tiešām negribu lai snieg.

laikam šodien pa kādu starpu būs jāsaskaitās.

es taču aizmirsu pastāstīt par vakardienas pulciņu apmeklējumu.
Filips apmeklē gatavošanas pulciņu, deja-dziesma pulciņu [nezinu kā to labāk nodēvēt] un arī teātra pulciņu, kurš laikam viņam īsti nepatīk, bet es vēl īsti nezinu, jo tajā vēl neesmu bijusi. Vakar tātad bija gatavošana [tā kas pavārmāksla] un tas muzikālais pulciņš. Interesanti, gatavošanā viņiem dod visādas sastāvdaļas - piemēram - divi pikuči sviesta, divas karotes cukura, divas karotes cepampulvera un tā tālāk, tad viņi tur maisa un ņemas [mammas, protams, izdara lielāko daļu darba] un krāmē trauciņos. galu beigās vadītāja visu sabāž krāsnī un cep. Kamēr cepas viņi apzīmē paciņas, kurās liks iekšā saceptos keksus, līmē, dzied, lasa pasakas, ko nu kuro reizi un tā. un tad visi ņem ārā keksus un aplaudē viens otram par labi padarīto darbu. Tur bija viena maza, lieliska meitenīte, kura, kā man paskaidroja Linda, īsti nemāk runāt, jebšu runāt māk, bet neviens nesaprot īsti, ko viņa saka, taču runā viņa ĻOTI daudz un, pēc visa spriežot, tā runāšana ir - pamācīšana. Tik smieklīgi. Vienu brīdi viņa maisa savu trauciņu, otrā jau paķer blakussēdētāja trauciņu, ielūr iekšā un pamāca kā labāk maisīt, tad viņa vēl visas sastāvdaļas gribēja piebērt vairāk kā teikts, nu tikai mazliet, mazliet vairāk, bet viņa jau nu zina, ka tā ir labāk un pareizāk. Kad vadītāja paņēma cimdu, lai izņemtu keksus no krāsns, mazā meitenīte pielēca kājās, izrāva to cimdu vadītājai no rokām un metās pie ledusskapja, lai to cimdu mēģinātu ar magnētu tur piekabināt, jāsaka - nekas vis neizdevās, bet nu tas bija ļoti amizanti. Ja vajag, tad vajag. Visi pacietīgi pagaidīja, kamēr viņa tur izrosās un beigās atdod cimdu atpakaļ vadītājai. Vienīgie, kas neko nesaprata laikam bija pārējie bērni, vai arī tieši otrādi - varbūt tieši viņi saprata, kāpēc un kā viss pēc viņa domām jādara.
pēc tam visi gāja dejot, tur skan mūzika, viņi kaut ko dzied, sit plaukstas, krata kājas, lēkā, grozās un tā tālāk, vecāki vai nu pavadoņi arī visu līdzi. trakākais būs tad, kad man vienai būs viņš jāved [nu ne tuvākajā laikā, bet kaut kad jau būs, kad Linda nevarēs]. Kā es sapratīšu, kas jādara?
Nu ja. Tādi viņiem te pulciņi.
Interesanti, ka visu to viņi nedara bērnudārzā, jo tur bērni ir tikai līdz 14tiem, bet vakarpusē speciālos pulciņos. Muļķīgi, raugoties no vecāku skatu punkta, jo par visu ir jāmaksā. Tu nesamaksā tikai par dārziņu, kur bērni nodarbojas ar visu kopā, bet par katru lietu atsevišķi. Huh. Bērnudārzā viņi pat neēd. ja vien kādu savu līdzpaņemto sīkumiņu.
tāda te tiem bērniem dzīve.

mācos. cik nu pati varu, bet mācos. dažus vārdiņus jau saprotu, izlasīt arī mazliet jau kaut ko varu.
šodien jāved Filips pie zobārsta.
atkodu kafijas automātu. gandrīz mūžību tādu nebiju lietojusi, tagad man nekā cita silta savā galā nav tā ka nācās vien pieķerties tam brīnumam. Bet viss kārtībā, tas neprasīja ne 5as minūtes, kad jau visu biju sapratusi. jauki, jaukiņi.
tagad man būs sava kafija no sava rīta. un dažreiz viņu kafija no viņu rīta. viņu kafija ir tāda jauka - tāds kafijas un piena kokteilis ar gardām jo gardām putiņām pa virsu. es kafiju varētu dzert kaut vai tikai to putiņu dēļ.
šodien laikam beidzot jāapēd zemenes. sāk bojāties.
ārā arvien ir pilsētas apskatei nelabvēlīgs laiks, sola pat sniegu. bet būs jāsaņemas.. rīt varbūt kādā brīdī aiziešu tālāk par pastu [jā, šodien atkal bijām pastā, šķiet, ka tas būs visai bieži aplūkojams objekts. labi, ka šodien vairs nesmirdēja.]
mandarīnkoki ar mandarīniem un sniegu, diez kā tas izskatīsies?
es laikam tiešām esmu sniega karaliene, tas man vienkārši seko. Kad braucām uz Lionu pagājušajā gadā, tad arī mums atsekoja tas aukstais dranķītis. Un re, nepaiet ne gads, kad atkal jau viņš man seko - sak' no ziemas neaizbēgsi! nu kāpēc gan, kāpēc???!!!
sauli, sauli, sauli, sauli, sauli - dodiet man sauli, sauli, sauli, sauli!! Kamēr māsa pa Latviju pastaigājas bez cimdiem, es te savējos stiepju arvien augstāk, lai vējš nepūš aiz piedurknēm. tas vējš ielien visur, ka es jums saku. sevišķi, kad jākāpj pret kalnu.
pagaidām ilgas pēc mājām mani vēl nav noķērušas, bet es jūtu, ka klīst kaut kur ap šo māju, gan jau ka drīz arī atradīs manu dzīvokli un tad tik sāksies. ilgas pēc Kaspara gan jau mazliet sēž uz pleca, bet es viņām aizlīmēju muti un neļauju man runāt ausī. tāda, lūk, es esmu stipra! :)

No Filipa ātri var samācīties dažus vārdiņus. Kaķītis, sunītis un citas jaukas lietiņas.

Es gribu saņemt daudz vēstuļu. es gribu lasīt daudz vēstuļu. es gribu, lai pie mana dzīvokļa guļ daudz vēstuļu. es gribu atbildēt uz vēstulēm. es gribu, gribu, gribu!!!

Gribulis.

Šodien biju līdzi gan aizvest Filipu uz bērnudārzu gan izņemt. Interesantākais ir tas, ka šeit bērnudārzi strādā tikai līdz 14tiem. Tas nozīmē, ka visu pārējo dienas daļu bērns ir mājās. Bet valsts vēl nav sabrukusi, visi dzīvi un veseli, darba vietas vēl nav bankrotējušas un vispār. Linda to izskaidro ar grieķu lielajām ģimenēm, jo tā dzīvošana visiem kopā nodrošina ōmītes, māsīcas, tantes vai vēl labāk - auklītes, kas par to bērniņu parūpējas, kad bērnudārzs viņu aizsūtījis prom. Bet man jau liekas, ka Latvija gan pie šitādas sistēmas jau sen būtu nobrukusi. Atšķirība atšķirības galā. Bērnudārzs laimīgā kārtā neatrodas īpaši tālu, taču labākais ir tas, ka līdz turienei ir visai vienkārši nokļūt - jāiet gandrīz tikai taisni. tad jau man nebūs problēmu, es vismaz ceru..
Bijām arī tuvākajā pastā, kas, protams, arī strādā tikai līdz 14tiem. Tur smirdēja pēc jaunu zābaku ādas, man vismaz tā smaka tādas asociācijas izraisīja. Fui. Un sieviete tur strādāja gandrīz tikpat "ātri" kā Latvijas pastā, bet mēs laimīgā kārtā tikām ātri galā ar visu.
Tikko paēdu. Vistu. Huh.
Man patīk, ka te uz ielām visur aug koki un tā, zaļš. bet man nepatīk, ka ir tik mazas ietvītes, ka divi cilvēki nemaz blakus nevar pārvietoties, kur nu vēl domāt par ratiem. Visam plusā uz tām ietvēm sastājas mašīnas. :|

Tagad sēžu un gaidu plkst pus6us, kad došos līdzi uz nodarbību Filipam, tur ēst gatavošana un mūzika. Nezinu, kā tas viss izpaudīsies. redzēs.
Sūcu ābolu Fantu. Garšo savādi. Man šķiet, ka man tomēr parastā fanta iet labāk pie sirds. :)

Lai jums jauki!

biju ieelpot gaisu. sajust vēju un ieraudzīt kokus. tie mandarīnkoki izskatās vienkārši izcili. visur gar ielām aug, pilni ar maziem, oranžiem bumbulīšiem. tik lieliski. Latvijā visi bumbulīši jau būtu norauti, lai arī nav ēdami. šeit viss normāli.
Vajag iemācīties pēc iespējas ātrāk kādus vārdiņus un tā. Sapratu, ka bez grieķu valodas te nu nekā. Es tagad zinu tikai to, ka latviešu "nē" viņiem nozīmē "jā" . Mazais reāli var šito izmantot.
tagad esot karnevālu mēnesis. Neko īpašu saistībā ar šo tēmu uz ielām neredzējām, ja neskaita dažus ļautiņus, kas uzmaukuši uz galvas kādas ausis. Bija zaķu, bija kaķu, bija suņu. Bija arī jauniešu bariņi dažādos tērpos. Bija kaut kāds ne īpaši veiksmīgs fokusu rādītājs uz ielas, kam pat žonglēšana ar trīs priekšmetiem lāga nepadevās. Nu tā. bet mēs bijām iegājuši vienā karnevāla veikalā, ak! tik daudz visa kā - parūkas, maskas, tērpi, brilles, baloni, un vēl, vēl, vēl. es tur noteikti atgriezīšos, man patika.
Vēl es šodien arī jau izbaudīju grieķu restorānu. Jā. dauuuuudz ēdienu,, pieēdos tā, ka tagad atliek tikai stenēt. Teica, ka centīsies man parādīt vēl un vēl atšķirīgos ēdienus un galda kultūru. :) Jā. Es pat tagad nespēju īsti nodefinēt tās atšķirības galda kultūrā, bet ir. Piemēram, viņiem ļoti patīk tie "apetītes uzdzinēji", kuri patiesībā ir apetītes nogalinātāji, jo kad tu to visu pagaršo [salāti, gatavoti dārzeņi, kartupelis ar kaut kādu pildījumu, kaut kāda maize ar gaļu virsū, kura garšoja pēc sašlikiem], tad ēst īsto, lielo maltīti vairs nemaz negribas. Bet es varonīgi saņēmos un pasūtīto vistu apēdu. Taču saldo gan tikai pagaršoju mazu gabaliņu. Viņi nokrāmē vienu lielu šķīvi ar saldo pa vidu, tad katrs, kas un cik grib, ņem. Nu jā. tagad esmu pusiegūlusies gultā. Īsti negribas kustēt.
Mājās braucām ar taksi. :) Arī to jau esmu izmēģinājusi. :):) neesot pārāk dārgi. Šoferis, izdzirdējis, ka runājam latviski, jautāja, vai esam polietes. HA.
Tā lūk.
Un ārā pavēss. Vējš riebīgs.
Tagad Līna atpūtinās vēderu un smadzenes.
Jauki jums!

Iestājies jauns rīts, jaunas krāsas. Labi, krāsas laikam īpaši nav mainījušās. Ir pelēks. Mans dzīvoklis ir pelēks. Un nav kafijas, bet es ēdu jogurtu un plānoju pieķerties arī kādam vietējam apelsīnam, kuri gozējas ledusskapī ar visām savām zaļajām lapiņām. Nu gluži, kā tikko plūkti. Zemeni jau vakar nogaršoju. Laba! Neesot gan vietējā, bet no Krētas. "Saskumu".
Vispār es šorīt jūtos izcili labi, modinātājs nozvanīja 9os, tagad ir 20 pāri, es sēžu pie plastmasas galdiņa, kas izskatās pēc stikla un lūru uz žalūzijām. :D Nē, nav jau tā, ka es neesmu iedomājusies atvilkt vaļā savu super lielo logu/durvis. Ir tā, ka balkons ir aiztaisīts ciet. Bet nu labi. Tāpat tur pretī ir vienkārši māja. Ar ļoti daudz zaļumiem uz balkoniem. Linda jau man pastāstīja par novērojumiem par tās mājas iedzīvotājiem, hah. Skaistais skats paveras no viņu balkona. Uz visām Atēnām. Brīnišķīgi. Tā kā man tur droši vien arī sanāks uzturēties, centīšos izbaudīt, cik vien var.
Es gribu ātrāk iziet ārā, ieelpot Atēnu gaisu, ieraudzīt tos kociņus, kuros karājas mandarīni, ieraudzīt, kā palmās spēlējas vējš. [Vakar dažas palmas redzēju]. Un ātrāk aptvert, kur tagad dzīvoju.
man ir tāds radio, ar skārienjūtīgo ekrānu, kur var klausīties jebkuru pasaules radio. Nenoliegšu, man tagad skan 101. :)
Šobrīd man šķiet, ka dzīvoklī ir pavēss, bet Linda [mana priekšniece ;) ] teica, ka laiks drīz uzlabošoties. Tagad laikam Grieķija vienkārši uzņem mani, lai man nebūtu uzreiz tik krasas pārmaiņas, bet laiks aklimatizēties. Tas nozīmē - esmu šeit gaidīta. :) Šorīt esmu pozitīva. :)
Vēl manā dušā var arī apsēsties. Vai arī ļooooti zems plaukts no betona. Nu to nu es jums nepateikšu.

Labi, dodos nogaršot apelsīnu,
kad būšu šodien guvusi pirmos iespaidus arī par ārpasauli, tad uzrakstīšu.
Bučas! Lai jums jauka svētdiena!!!!

Kur es esmu? Kur es biju? Kur es būšu?
Sāp galva. Dun galva. Rēc galvā viss pēc kārtas un nekas. Es esmu maziņš Pazudis. es esmu Pazudis, jo nemaz neaptveru, kur es atrodos. Atēnās? Aiz loga ir tumsa, istabā ir silts, bet ledusskapī pilns ar apelsīniem, zemenēm un dzeramajiem. ne tā kā mājās. No Grieķijas es esmu redzējusi lidostu [pavisam mazliet], ceļu, par kuru jāmaksā, IKEA [pat iekšā pabiju, bet tur viss grieķiski, taču cenas labas], pilsētas gaismiņas, vienu mazītiņu ieliņu, kurā no zemes spīžo mazas, ar saules enerģiju darbināmas lampiņas, mandarīnkoku, kura mandarīnus labāk tikai vārīt ievārījumos nevis ēst tāpat, jo esot rūgti, kā arī Viņu galu un savu galu. No viņu gala gan tikai vienu telpu. Hah. Bet no sava gala visu. Forši. Daudz rotaļlietu, ja man paliks garlaicīgi - būs ko darīt. Tieši blakus gultai - mazītiņa tāfelīte.
Tik daudz kloķīšu un podziņu, un gaismiņu, ko spaidīt, taustīt un bakstīt, kamēr saprot, kas, kur, kam. Pat skapī ir gaisma.
Manī ir tik daudz domu, ka šis viss būs murgains. Man ir tik daudz, ko teikt, bet nav nekā. Viss ir vienā kamolā savijies. Sapinies. Apmaldījies. Nu gluži kā es. Kur es esmu? Kas es esmu?
es vienmēr esmu zinājusi, ka lidot man nepatīk. Šodien vienkārši par to atkal pārliecinājos. Sāpēja ausis, bija nenormāli karsti un vispār... tik ilgi. Bet viens labums ir - tik mazai lidmašīnītei, kādā bija otrais lidojums, es nekad pat blakus stāvējusi nebija. Nieka 50cilvēki. :) Nu vietas izkārtotas gluži kā mikriņā Dobele - Rīga, tikai uz otru pusi. Vienā pusē divi, otrā viens. hah. Man blakus patrāpījās tantuks, kas visu laiku minēja Sudoku un čīkstēja, ka mēs visi no lidmašīnas izkāpsim slimi ar gripu, jo viens nabadziņš aiz mums visu laiku šķaudīja. Vienā brīdī tantuks pat galvu somā iebāza, ar cerību laikam, ka tur baciļi viņu nenoķers.
Pie vienas atziņas arī nonācu - manuprāt, tikai krievvalodīgas dāmas var uzkrāsoties kā glaunas Ziemassvētku eglītes un klāt pievilkt treniņtērpu. gaumīgi bez gala.
Un mākoņi vienā brīdī izskatījās kā viļņi okeāna vidū. Protams, no augšpuses.
Grieķijā šodien apmācies un kādi 6i grādi. Man likās ļoti silts un patīkams. Atēnās.
Nē, prātā es esmu kaut kur vēl pa vidam. Kaut kur uz ceļa, mazliet apmaldījusies.
Puika visu laiku kaut ko runā grieķiski. Neko nesaprotu. Bet šo to iestarpina arī latviski. hah.
Bet vispār - laikam nemaz tik viegli nebūs, ņemot vērā, ka man galvā jau ir izveidojusies sava bērnaudzināšanas sistēma, nu ja ne sistēma, tad vismaz vīzija, kam un kā jābūt. Huh.
droši vien kaut kad būs sakarīgāk. Plašāk. es, lidmašīnās sēžot, savā galvā rakstīju tik daudz un tik gari... Bet tagad tas viss ir kaut kur pazudis. Aizgājis nebūtībā. iesprūdis starp manām galvas sāpēm un samulsumu.
Nu redzēs, mīļie, kas būs tālāk.
Turiet īkšķus un mīliet mani!

Līna.

Saules pielieta neziņa - tas mani šobrīd piepilda. Ir tā, it kā es nekad mūžā nebūtu bijusi viena, bet tagad mani iemetīs vienu pašu svešu cilvēku okeānā. Mani tas satrauc, bet reizē arī vilina. Rodas jautājumi - kā es izturēšu, kā es iztikšu bez mīļuma, ko es darīšu, ko es satikšu, kā, ko, kur, kad? Samulsums jaucas ar neviltotām gaidām. Jākravā somas un jāmazgā drēbes. Jādara, jādara, bet sajūtas, ka tiešām kaut kur jābrauc - nav. Es nezinu, vai būs pat tad, kad sēdēšu jau lidmašīnā.
Ceru uz labāku nākotni. Katrā ziņā saulaināku, man ir apnicis mūžīgais sasalums.

Grieķija, gaidi mani.