teijāteris
šodien uzzināju, ka manas socializācijas iespējas tiek aplauztas jau pie pašām saknēm, bet tas nekas. es esmu sīksta kā slieka, kuru pārcērt uz pusēm, bet tā tāpat ierušinās zemē. rīt, kā izrādās, ir kārtējās brīvdienas, respektīvi - trīs dienu nedēļas nogale, kuru mēs aizvadīsim Sunio, pie jūras. ak, cik jauki! vismaz viens pluss ir, sola jauku laiku, tātad varēs pastaigāties. Labi, ka mamma sasūtīja vairākus žurnālus un visus nemetos izlasīt vienā piegājienā, tagad būs, ko tur, nogalinot laiku, palasīt.
Bet par šodienu..
es šodien biju līdzi uz teātra nodarbību mazajam, jo Lindai grūti lēkāt, skraidīt un visādi citādi aktīvi piedalīties aktivitātēs. Jā, nu grūti tā sekot visam līdzi un piedalīties, ja viss kas notiek, notiek tev it nemaz nesaprotamā valodā. Tā sieviete, kas vadīja, tāda mazliet psiha izskatījās, bet tāda jauki psiha, kā jau visas šāda veida nodarbību vadītājas. Nu un tad mums tur bija jāvārtās pa zemi, jāripina vienam otrs, jāveļ pa telpu, jābaksta, jārausta aiz rokām, jātēlo, ka mazgājam grīdas un tā tālāk. No teātra ne miņas, bet nu nekas, bērni kaut ko ņemas un mammas līdzi. Visforšākais moments tajā visā bija, kad vadītāja izgāja no telpas un tad pa durvīm telpā iebāza slotu [nu tādu mopšveidīgo] un Filips, to ieraugot, tā smējās, ka visi sāka smieties līdzi, haha, Linda smējās un teica: " tā ir, ka bērns normālu slotu nav redzējis". Un pēc tam arī, kad visi bērni ar tām slotām darījās visu, ko lika, Filipam bija vienalga, jo viņš cītīgi ar sauso mopsi centās izmazgāt visu apkārtni. Pat tualetēs bija iebraucis. Huh.

bet vispār man ļoti gribas mājās, es pēc visiem ļoti ilgojos, bet visvairāk pēc tā, ka mājās ir ledusskapis, kurā visu laiku kaut ko var atrast. Visu ko, kas nav tikai augļi vai jogurts. Bet ir arī desa, siers vai kas cits.
Un vēl es ilgojos pēc apskāviena. Man patīk mīļoties, bet te nav neviena, ar ko to darīt.


Mīliet mani un domājiet labas domas. :)