par visu un neko.
Šodien radio 101 kaut kā nejauki raustās, slēdzas iekšā, slēdzas ārā [gandrīz kā - rokas augšā, rokas lejā], tādēļ man skan radio swh, vāvuļo Artis Dvarionas un jā. Ārā šodien saule staigā pa māju jumtiem, debesis ir zilas, zilas, kā nokrāsotas ar guašu, bet es ārā biju tikai uz īsu mirkli. Veikals, veikals, veikals. Vējš. Liels un nepatīkams vējš, kas cerams līdz rītam būs nolēmis rimties, kā arī cerams rīt Filips tomēr ies uz bērnudārzu, jo man vajag šādas tādas lietas izdarīt [pasta apmeklējums, nagu lakas noņēmēja meklējumi, elektronikas veikala apmeklējums un tā.]. Šodien uz mašīnu jumtiem bija sniegs, jā, īsts, auksts, balts sniegs. Atēnās. Zem mandarīnkokiem. Nobildēt nesanāca, bet gan jau, ka jūs visi esat redzējuši sniegu gana daudz, lai vēl vēlētos to pētīt manās bildēs. Saodu pavasari. Beidzot.
Mans veikala apmeklējums šodien bija tāds jauks, beidzot tur biju viena un varēju visu tā lēnām izstaigāt un aplūkot. Tas gan tāds mazītiņš supermārketiņš vien ir, bet tik un tā. Interesanti, viņiem šeit var nopirkt sasaldētus cīsiņus mīklā! Ja man būtu mikrovilnis, es nopirktu un izmēģinātu, hah. Jā, un vēl es neplānoti ilgu laiku ložņāju gar šampūnu plauktu, jo man kā reiz bija nepieciešams iegādāties matu balzāmu, bet viņi [ak, cik nelietīgi] salīmējuši visur virsū uzrakstus tikai grieķiski. Dažām pudelēm bija daži vārdi arī angliski, bet tas viss aprobežojās ar "šampūns", nu, ja man būtu nepieciešams šampūns, būtu jau jauki, bet nē. Ilgi un dikti meklēju, galu beigās kaut kādu atradu, es tiešām ceru, ka tas ir balzāms un man mati neizkritīs, vai arī nebūs tā, ka es visu laiku matus izmazgāju ar diviem dažādiem šampūniem. Hah. Laikam jāatrod lielāks veikals, kur būtu atrodams arī kaut kas man saprotamā mēlē.
Nopirku milzīgu kasti ar šokolādes cepumiem, nu tik garšīgi, ka prieks. Paši lētākie gan, bet tā kā es neesmu nekāds saldummīlis, tad manai īslaicīgajai "cepumus gribas" vēlmei ir tieši laikā.
Bet tagad par pārdomām:
Manuprāt, tas ir tik negodīgi pret bērniem - pieblīvēt visu māju ar rotaļlietām, šitādām un tādām, lielām un mazām, skaļām un klusām, krāsainām un nekrāsainām. Nu visādām, tik dažādām, ka acis žilbst. Bērns vienkārši pierod pie tik lielu mantu jūkļa, paķer vienu, pamet otru, salauž trešo, uzkāpj ceturtajai un pat nepamana piekto. Un tā var skaitīt ilgi un gari, bet kur tad paliek, kādas vienas rotaļlietas īpaša novērtēšana? Šādā mantu pārblīvētībā bērns nevar iemācīties, kas tas ir - novērtēt kādu rotaļlietu. Viņam šķiet - ak, nu salauzīšu šito, paņemšu citu, vai arī man mamma un tētis nopirks jaunu, vēl labāku. Katru reizi, kad ieejam veikalā, es tieku pie jaunas mantiņas, papriecājos un aizmetu. Piedodiet, bet kā tad bērns var iemācīties pacietību? Viņš paņem vienu rotaļlietu, sāk spēlēties, bet tad ierauga citu, jāņem tā, un tā visu laiku uz priekšu. Un tās krāsas un skaņas, es nesaprotu, kā bērni vispār vēl kaut ko dzird vai nemokās vēl ar nepārtrauktām galvassāpēm un nezinu ko vēl. Man jau pēc dažām stundām, kad tās visas mašīnas pīpina, spolē, helikopteri rūc un signalizē, kaut kādi bruņurupuči dzied dziesmiņas un mirgo dažādās krāsās, un visam fōnā vēl obligāti ir jāskan kādam vienkārši brīnišķīgam bērnu mūzikas diskam, piemēram, kurā bērniņi dzied, ka ne viss, ko iebāž mutē ir labs, jo bojā zobus, sāp galva un acis griežas uz riņķi. Bet bērns priecīgs sit plaukstas un skatās uz visu, kas ir pēc iespējas skaļāks. Kur paliek rotaļa - ripinam tenisa bumbiņu pret sienu, kas agrāk bija viena no manām mīļākajām? Vienkārša, vienkrāsaina, apaļa bumbiņa, ar ko visbiežāk spēlējās arī suns. Un bija klusums. Huh.
Vēl viens novērojums un bažas - nu kā bērns var nemācēt pats spēlēties ar savām rotaļlietām? Visu laiku ir jāsēž kādam blakus, jāspēlējas ar viņu vai arī vienkārši visu laiku jāslavē par visu, ko viņš izdara. Katrā mirklī, kā pieaugušais novēršas, bērns pārtrauc darbošanos un sāk tevi bakstīt, saukt, prašņāt un lūgties, lai tu pievienojies viņam tajā nebeidzamajā un apnicīgajā rotaļā, kam nav ne sākuma ne beigu, kam nav nekādas jēgas, nekāda satura un iznākuma. Savā laikā man tik ļoti patika vienatnē celt mājas no klucīšiem, spēlēties ar lellītēm un tēlot, ka esmu ārsts, vai arī jebkā citādi dažādot savu ikdienu. Man tik ļoti arī patika krāsot un zīmēt, bet tagad? Bērns uzķēpā kaut ko un saka, ka pietiek. Lielajam visu laiku ir jāsēž blakus, jo bērns nevar vienatnē paspraust klucīšus, lielajam ir jābūt blakus, jo bērns nevar viens pats paripināt mašīnas pa grīdu. Bet kā tad ar patstāvību? vai mūsdienās bērna patstāvība ir aprobežojusies tikai ar "es gribu pienu, bet negribu ēst pusdienas!". Patstāvība sastāv tikai no "es gribu!" un "es negribu!" ?
Principā jau man nav nekas pret to, ka man ar bērnu ir jāspēlējas, bet kā tad paliek ar to - cik daudz bērns no tā iemācās? Vai tad nav tā - ir jādarbojas ar bērnu, jāzīmē, jākrāso, jāliek puzles, jāmācās burti, jācep maizītes un tādas lietas, taču, kad nonākam līdz rotaļlietām - katram sava spēle spēlējama? Nu nebūs vienmēr kāds blakus, kas paturēs rociņu, kamēr tu savu mašīnu paripināsi metru uz priekšu.
Ko cilvēks iemācās un ko neiemācās, kamēr mēs uz katra soļa esam viņam blakus?