Pirmkārt, nevis likumu, bet ministra kabineta noteikumus.

Otrkārt, šajos pašos noteikumos 3. pants skan šādi:

Personas vārds un uzvārds ir šīs personas privātās dzīves neatņemama sastāvdaļa, un tās ierobežojums, atveidojot vai pielīdzinot personas vārdu vai uzvārdu, pieļaujams tikai leģitīmu mērķu sasniegšanai.

Cik saprotu, Augstākā Tiesa savā argumentācijā pat nav gājusi tālāk, jo viss pārējais jau ir mazāk nozīmīgas nianses. Ja vārds ir rakstīts latviešu burtiem (lai ierēdņi varētu izlasīt un ierakstīt savās datubāzēs un citos dokumentos) un nav rupjš vai aizskarošs vai tāds, kas bērnam dzīvē varētu sagādāt nopietnas problēmas, tad likums to nevar aizliegt, jo tās ir personas privātās tiesības.

Bet kaut kādā ziņā ir labi, ka lieta aizgāja līdz AT, jo ir radīts precedents, un ierēdņu patvaļa ir nolikta pie vietas.