analgiins (analgiins) rakstīja, @ 2010-02-05 05:30:00 |
|
|||
Latvijā ir
apolitiski iedzīvotāji, jo Latvijas politiķi ir garlaicīgi un neinteresanti.
Iedzīvotāju apolitiskuma dēļ Latvija ir nonākusi tur, kur tā ir, jo valsts
vadītājus vai vienkārši politiķus, kuriem nav nekādas autoritātes parasto iedzīvotāju
vidū, neviens vērā neņems, lai arī cik saprātīgas lietas tie izdomātu stāstīt.
Tam, ka politiķi tautas acīs ir neko īpaši nesaprotoši (ja neskaita, protams,
personisko iedzīvošanos), ir arī tālāk ejošs efekts – cilvēki neinteresējas par
valstī notiekošo, neieklausās ārpus partijām esošajos ekspertos, tādejādi tiem
ir ļoti lielas problēmas noformulēt savu viedokli.
Politiskās
partijas (starp citu, Latvijas kā parlamentāras republikas galvenais
politiskais elements) pašos pamatos dalās veselos trīs blokos – labējās,
kreisās vai centriskās. Tas ir ļoti brutāls sadalījums, par kuru normāli katram
cilvēkam vajadzētu būt viedoklim – kas viņam ir vairāk pieņemams. Es neesmu
redzējis nekādus pētījumus par šo tēmu, taču es pieņemu, ka cilvēkiem Latvijā
lielākoties nav ne jausmas par patiesajām atšķirībām starp labēju un kreisu
politiku.
Ar šādu politiski
neaktīvu sabiedrību ir elementāri manipulēt un tieši šāda sabiedrība ir tā,
kādu politiķi vēlas redzēt un tieši šādu sabiedrību viņi šobrīd arī redz. Bija
ļoti interesanti redzēt, kā motociklisti pēkšņi atjēdzās, ka ir pienācis laiks
iet protestēt. Viens mans paziņa, kas uz vēlēšanām nekad nav labprātīgi gājis,
kam principā viss ir vienalga, kamēr viņam tieši neņem nost, aizmetās uz
motociklistu piketu pie Saeimas, jo acīmredzot viņa pacietības mērs bija pilns
un valsts tieši tajā brīdī pārkāpa sarkano līniju attiecībā pret viņu.
Šādu situāciju ir
izveidojuši paši politiķi, kas Latvijā 98% gadījumu vispār neprot uzstāties
cilvēku priekšā, atbildēt jēgpilni uz jautājumiem, kas tiem tiek uzdoti. Viss
viņiem ir viena liela formalitāte un sakarīga viedokļa izteikšana ir
nepārvarama problēma (Solvita Āboltiņa nesen atgriezās no kaut kādas Eiropas
partiju sanāksmes un kā galveno secinājumu pateica, ka „Šobrīd nepieciešama
atbildīga un uz vērtībām vērsta politika”). Politiskā darbība lielākoties
atgādina cīņu vārdā nenosauktas nomenklatūras iekšienē, kas reizi četros gados
iznāk uz ielas, lai pēc tam ielīstu savā midzenī un vārītos savā sulā tālāk.
Kad es nesen aizsūtīju
uz Saeimu vēstuli, jautājot par deputāta Nikolaja Kabanova azartspēļu spēlēšanu
sēdes laikā un kas viņam par to būs, man tika atbildēts Mandātu, ētikas
un iesniegumu komisijas priekšsēdētāja Vitālija Orlova vārdā ar tipisku valsts
iestādes atbildi, kur tostarp tika pateikts: „Komisija informē, ka saskaņā ar
Saeimas deputātu ētikas kodeksa 6.pantu deputāts ir morāli atbildīgs
par savu rīcību. Vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka vēlētājiem ir
tiesības izdarīt secinājumus par deputātu darbu un savu
novērtējumu paust nākamajās Saeimas vēlēšanās.” Deputāts ir atbildīgs pats, bet
Jūs varat paust attieksmi reizi četros gados.
Šogad saskaņā ar
Vitālija Orlova demokrātijas izpratni ir tā retā iespēja man iet un paust
attieksmi pret Nikolaju Kabanovu. Tās būs jau kārtējās vēlēšanas, kas notiks
pēc nesaprotamiem izvēles kritērijiem, nesaprotamu vēlētāju aktivitāti un
tikpat nesaprotamu partiju aģitāciju „viņi zog, mēs nē” līmenī. Joks ir tāds,
ka arī pēc šīm vēlēšanām valstī nekas nemainīsies un nav pat nekādas starpības,
kas tiks ievēlēts. Nekas nemainīsies, ja cilvēki, kas ievēl parlamentu
neizmainīsies un nesāks piepeši veidot savu viedokli, vai vismaz kāda viedoklī
ieklausīties.
Jebkurai partijai ir ērta tāda sabiedrība, kāda tagad ir. Linda
Mūrniece, piemēram, nāk no Jaunā Laika, kas it kā ir tāds kā pretmets „oligarhu
kontrolētajām partijām, kurām nekas nav svēts”, taču par ko īsti bija runa
viņas bērnu vešanas ar dienesta auto jautājumā, viņa īsti nemaz nesaprata.
Viņai taču ir mašīna un tā mašīna viņu ved uz darbu (tas jau pats par sevi ir
absurds), tad kāpēc viņa nevar arī savus bērnus aizvest uz skolu. Tāda nu ir tā
izpratne par valsts naudas tēriņiem privātos jautājumos.
Loģiski varētu
tagad rasties jautājums. Ko darīt? Kopumā neko te nevar izdarīt, vien skatīties
vēsturē un saprast, ka agri vai vēlu izmaiņas notiks, ka vienmēr pienāk brīdis,
kad cilvēki sāk domāt līdzi notiekošajam un izdarīt secinājumus.
Šobrīd, protams,
var ļoti cerēt, ka Latvijā tomēr parādīsies kaut kādi spilgti cilvēki, kas varētu
iet un ar putām uz lūpām iestāties par kaut kādu politikas kursu un, pats
galvenais, pavilkt līdzi sev bariņu cilvēku, kas apvienotos partijās ar vismaz
10-20 tūkstošiem biedru. Vēl vairāk vajadzētu cerēt, ka šādi cilvēki parādītos
vairāki uzreiz ar atšķirīgiem politiskajiem, ekonomiskajiem un vēl visādiem
uzskatiem.
Iespējams ir
nepieciešams mainīt valsts himnu un pārējos simbolus, veikt pamatīgu
„rebrendinga” kampaņu uzspridzinot Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili, to
vietā uzceļot kaut ko jaunu, kas neatgādinātu vecās celtnes.
Vēl varētu katram
TV kanālam, kas raida pa visu Latviju vajag uzlikt par pienākumu vismaz pāris
stundas rītā un vakarā rādīt ziņas un politiskas diskusijas. Politiķiem uzlikt
par pienākumu tajās uzstāties, bet skatītājiem neatstāt izvēles iespējas.
Nopietni runājot situācija ir diezgan bezcerīga. Vispārējā debilizācija
jau ir notikusi un atliek tikai gaidīt politiskos vai sociālos armagedonus, kas
liks vienreiz par kaut ko sākt cilvēkiem domāt. Vai arī steidzami pielāgot
politisko sistēmu ne tik saprātīgai sabiedrībai un pāriet uz prezidentālu
republiku, lai vismaz būtu tikai viens cilvēks, ko visās nelaimēs vainot.