Mani atkal garlaiko visnotaļ nefleksiblā uztvere, kas uzskata, ka visi strādā pēc vienas mērauklas: ierodas darbā, atstrādā savas astoņas stundas, potenciāli kaut kur izbraukdami uz pārrunām/tikšanām, lai piecos vakarā dotos prom.

Un tad kā pārsteigums un zobu sāpes nāk visādi izņēmumi — dažiem, izrādās, mašīna ir darbavieta, daži ir paši sev darba devēji un nenošķir darbu no privātās dzīves, un tamlīdzīgi.

Visa huiņa ir ar vēlēšanos vispārināt un risināt kaut ko abstraktu un neskaidru. Ja sāpošā problēma ir ar to, ka valsts darbinieki var/nevar braukt ar dienesta auto no mājām uz darbu, tad vajag risināt šo problēmu, un savas valsts pārvaldes ietvaros — skaidri definēt, drīkst vai nedrīkst, kas drīkst un kas nē. Tā vietā tiek līsts ne savā lauciņā, reflektējot par to, ko firmai darīt ar savu auto un kā attiekties pret un cik ļoti uzticēties saviem darbiniekiem.