Man viss ir palicis pavisam jocīgs. Tagad man liekas, ka es varētu uz pusgadu aizmukt prom no šīs valsts, kaut kādā sarkanā krusta misijā (tikai tāpēc ka prom no visa). Nekāda čakara, tu palīdzi cilvēkiem (a moš to arī vajag?) un dzīvo tur, kur nav nekā no iepriekšējās dzīves. Tas ir marasms, es zinu.

Otrs. Pēdējo reizi, kad es dzēru, tas bija fiziski teju neizturami. Gribas apreibt, gribas visu to, kas tam nāk līdzi, bet fiziski ir grūti jau kaut ko iedzert. Tad nu mīlīši, man prātā tiek apsvērta ideja uz neilgu laiku uzsēsties uz ne gluži legālām lietām, kuras reiz sagādāja lielisku tripu trīs gadu garumā. Es zinu, ka mana mūžīgā (tas ir maldīgi - nemaz tik mūžīga viņa nav, ir bijuši pārrāvumi) vēlme apreibināties arī ir marasms.

Trešais. 9 ar pus stundas nosēdēt eļikā, blenzt datorā un šaut (visu laiku rupji lamājoties) ir spēcīgs pasākums, kas vistiešākajā veidā iedarbojas uz skaidro saprātu. Toties tāda terapija izmaksā 1,7Ls par 10 stundām. Taču trešā punkta dēļ labāk nevajag šo visu ņemt galvā.

Ceturtais. Man viens topošais tēvs atkal prasa, ko viņam darīt. Un viņu ņejibjot tas, ka man nav ne jausmas, bet viņam vajag viedokli. Tad nu man sāk likties, ka viņam to bērnu nafig nevajag un viņš tā vien gaida, kad es ar gudru sejas izteiksmi teikšu frāzi par abortu. Man liekas, ka viņš grib, lai es šim to pasaku, tad viņš to noraidīs un sajutīsies kā tēvs.

Arlaburītu, paldies par uzmanību.