Nu ir taču tā, ka pīpējošajiem ir savas kompānijas darba vietās un tā ir iespējams noķert arī kadu relaksu pēc ilgstoša darba. Maza pauzīte un neliels relaks. Tas it kā ir bonuss pīpējošajiem no nepīpētāju viedokļa. Nepīpētājam (tb. man) relaksa ķeršanas gadījumā atliek vien staigāt no viena kabineta uz otru, krist citiem uz nerviem ar prom neiešanu, sitot klačas and so on. Pīpētāji vienkārši sazvanās un iziet ārā visi sapīpēt.
Labi, šodien runa būs par citu, bet tomēr saistītu ar pīpēšanu.
Man riebjas taisīt ēst. Nu nepatīk un viss! Riebj!
A vot šodien es atklāju tādu kā pīpējošo bonusiņu darba vietā, pārnestu parastā virtuvē: taisot ēst vajag kaut vai vienu alus pudelīti un tad jau tā štelle aiziet. Kaut kā raitāk viss iet. Jā, ja vēl uzliek tādu tirpulīgāku mūziku, tad vispār tā ēst gatavošana pat iepatīkas. Dziedam līdzi un iedzeram, ik pa brīdim pavērojam uz plīts notiekošo. Tā cepšanās ar neliekas tik lēna un kaitinoša! Ir pat savs prieks aiziet paskatīties "Nu būs? Nu būs?"

Mazais māneklīti, tu atvieglo dzīvi! Pat mazi bērni jau zin mazos maneklīšus!

Viva la māneklīši!

PS. ūdenspīpe ar banānu tabaku pēc alus dzeršanas negaršo pārāk labi.