Izrādās, ka bizbizmārītēm ir pārošanās laiks. Visa betonētā dambja mala vienos sarkanos punktiņos, kas pieejot tuvāk, izrādās dzīvi kukaiņi, kas skraidelē, lidinās un kāpj viens otram virsū, tad salien alās un guļ viens otram virsū veselās čupās. Bet es kā lūriķe, eju un nekaunīgi skatos to procesu. Skatos viņu alās un ķerstu vientuļniekus.
Bet cilvēkiem arī izrādās ir pārošanās laiks. Tik daudz iepazīšanās mēģinājumus skaidrā dienas laikā vēl nebiju piedzīvojusi. Un garāmbraucošo mašīnu vadītāji arī ņem un pīpinās.
Pfff, a man tikai smīns par to visu.