Par pirmo atkāpi - man liekas tas nav feminisms, jo ar lielu daļu to bļāvēju ir kā ar baložiem, kas būvēja ligzdu. Kalnus āzt, ta man liekas tāda kaprīza iedoma, vai tāpēc to saukt par romantiskumu. Drizāk visiem patīk jutekliskums, tas netveramais un pūkainais.

Otrā atkāpe. Lupatas nu nez. Liela daļa tavu saucamo lupatu vienkārši nedarā, nedarīs kā vajag (mistiskais kā vajag), otra daļā lupatu vienkārši domā, jūt un tapēc piekāpjās. Darsījs patiesībā bija untumains, maz bērns, lupata citādā tēlā. Vai tad konfliktos tikai dzimst taisnība? Kasīties kur nevajaga - nu i nafig.