Patiesībā man vienmēr ir paticis pasākumus/ koncertus/ kino (arī klubus, bet tas ir sanācis tikai vienu reizi) apmeklēt vienai, bet brīdī, kad es esmu izlēmusi beidzot to nedarīt vienatnē un izredzētais kompanjons man atsaka, iestājas lielas dusmas. A par ko? A par to, ka viss nenotiek pa manam prātam! Pāris atteikumi un iestājas fāze, kad vairs vispār negribas nevienu aicināt. Nu un kas no tā? Nekas. Grūta dzīve tādiem egoistiem un patmīļiem. Bet vienatnē ejot, ir vieglāk atrast labas vietas! Vairs nav jāskatās, lai būtu divas brīvas vietas, pietiek ar vienu tukšumiņu. Būs okeido!