Kaut kad sen, sen oma man atklāja, ka bērnībā gribējusi sūtīt mani uz baleta skolu (vēl arī klavieres spēlēt mācīties). Tās nākamās paaudzes atbildīgie par mani, esot tikai pasmējušies par viņu un protams, ka neaizsūtīja mani nekur. Negāju es ne mūzikas skolās, ne dancošanās, ne kur... Daudz maz apzinīgajā vecumā sāku iet dejošanā, bet nomainīju skolas un visa dejošana arī izbeidzās. Ak jā - kaut kad pamatskolā man vēl vajadzēja piedalīties moderno deju skolas konkursā, bet es saslimu un nekas nesanāca.

Vakar sēdēju, skatījos baletu un domāju - a začem es tur neesmu? Gribēšana it kā būtu, figūra ar daudz, maz atbilstoša, pensijā ar ātri aizietu...

Kas i, ka bērni tos vēcākus neklausa?