šodien beidzot uznāca sirdsapziņas pārmetumi par tēmu zinību māja - universitāte! Drīz jau būs pagājuši pieci gadi, bet to, ka manas zināšanas ir baigi augušas un es patiesi justos kā gandrīz jau bakalaura iegūvēja vai topošais tulks, ņefiga nevar teikt. Šie pieci gadi patiesībā ir atsēdēti. Un tas ir pārāk bezjēdzīgi.

Es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt pasniedzējus, kas māk interesanti pasniegt un uz kuru lekcijām neaizejot, rodas sajūta, ka tā nav labi. Es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tos, kurus un pasniedzējus, kurus es no tās visas padomju laika augstprātības ēkas atcerēšos.

Mani patiesībā nemaz neinteresē tas, cik grāmatas un kurā gadā ir sarakstījis tas un tas autors un mani patiesībā arī neinteresē tas, kurā gadā viņš piedzima un nomira. Es lasu grāmatu. Katra grāmata ir jauna un katra ir savādāka. Principā no katra lekciju kursa man patīk tikai pāris pirmās lekcijas, kad dod īsu ieskatu konkrētajā laika posmā, noraksturo galvenās iezīmes un tendences un tas ir arī viss, ko man vajag zināt. Bet pārējais ir mežonīga teksu "atgremošana" ar gudru sejas izteiksmi un mežonīga laika stiepšana, skatoties uz vienu pusaizmigušu pasniedzēju, kurš vai nu skatās ārā pa logu, vai griestos.

Par teorētiskajiem kursiem runājot, vispār nav vērts. Piecus gadus darīt vienu un to pašu - meklēt to dziļo slēpto "es", sinonīmus, salīdzinājumus, pārspīlējumus, epitetus un pārējos ir varen, varen garlaicīgi.

Un vispār, kā lai piespiež sevi uzrakstīt tos 3 kursa darbus, lai tiktu pie bakalaura rakstīšanas?!!!