Dzīvoja reiz maza riebēkliene. Viņa spēja piekasīties visiem un it visam. Viņa aizgāja pusdienās. Nolēma paņemt omleti iekš Pita Inn. Pasūtīja omleti, apsēdās un gaidīja, kāmēr to atnesīs. Gaidīja 25 minūtes... It kā sākumā bija brīdināta, ka nāksies pagaidīt apmēram 20 minūtes. Te pēkšņi iekšā kāds sāka čukstēt: "nevajadzēja ņemt to stulbo omleti! Nevajadzēja!" Tad vēl trakās siekalas sāka ārdīties pa kuņģi. Viņa piecēlās un aizgāja ieviest kārtību. Oficiantes teica, ka vēl apmēram 5 minūtes jāpagaida. Viņa apsēdās, uzņēma laiku un gaidīja. Pagāja 5 minūtes, viņa piecēlās un aizgāja pie Pita Inn darbiniecēm. Tās teica, ka vēl nedaudz vajadzēšot uzgaidīt, bet viņa taču vairs negrib gaidīt!!! Viņa atteicās: "Nē, es vairs negribu! Un kā Jums tas šķiet pašai? Jums tas šķiet normāli, ka tik ilgi jāgaida?" Oficiante sāka stostīties, viņa nosarka, ar acīm meklēja glābiņu pie pavāra, bet VIŅA bija nelokāma. Oficiantes palīdze lūdz vēl nedaudz pagaidīt, jo neesot kasieres, kas varētu atdot naudu. Viņa teica: "Vēl 5 minūtes?!!! Tagad es tiešām nevēlos neko citu, kā tikai savu naudu!" Viņa aizgāja pasūtīt pankūkas pie Oskara un te jau nāca arī omlete. Bet to vairs nevajadzēja un viņa pieprasīja naudu. Oficiante dusmās sasarka un atdeva naudu.
Viņa bonusā ieguva vēl 11 santīmus, jo pamuļķā oficiante/kasiere nepareizi sarēķināja.

Jauka diena!