perfektā piektdiena
Ir dienas, kad piezogas melanholija. Un labi vien ir, ka piezogas, jo nevar jau visu laiku skriet, skriet, smaidīt un lēkāt kā aptracis zaķis. Reizēm vajag ielīst aliņā un dzīvoties savā nodabā. Šodiena darbā bija perfekta, mūzika uz ausīm, strādāšana savā nodabā, neviens nerausta uz visām pusēm, kā tas bija pēdējo mēnesi. Man jau gribas ticēt, ka šodienas perfektais un nostalģiskais garastāvoklis ir pateicoties vakardienas dziedošo draugu pasēdēšanai un dvēseles izkratīšanai. Lai arī nekad visu nevajag stāstīt otram, bet reizēm dvēseles sajūtu pārcilāšana un analīze ar uzticamiem draugiem ir ļoti pat vietā... īstenībā ikdienā tik ļoti pietrūkst to dziļo sarunu. Jo parasti jau satiekoties ir standarta frāzas/jautājumi un standarta frāzes/atbildes. Kā tev iet? Labi/normāli. Tu jau zini ko tev atbildēs, pat pirms esi uzdevis jautājumu. Bet kad visiem sarunu biedriem ir viens dvēseles stāvoklis un cilvēki tiešām sāk runāt atklāti, tad ir bauda dvēselei. Tikai žēl, ka šie priekšnoteikumi saslēdzas tik reti...