teātris
Tikko atnācu mājās no Stokholmas Stadsteater. Viņiem bija interesanta akcija par vienas biļetes cenu var redzēt trīs Ibsena lugas visas dienas garumā. Godīgi sakot izturēju tikai divas no trīs lugām. Ibsenu tādā daudzumā nevar ņemt pretī. Man jau bija brīdinājuši, ka zviedriem teātris ir zemā līmenī, kuru nemaz nevar salīdzināt ar latviešu aktierspēli. Tā kā es jau biju sagatavota nesacerēties par daudz. Un, kā reiz, man šķiet, ka tieši aktierspēle bija arī tas, kas zviedru aktierus iegāza.
Pirmā luga bija Rosmersholma. Skatuve askētiska, priekškara vietā milzīgs Norvēģijas karogs, fonā uzgleznoti tikai kalni un fjordi, viss - nekā vairāk nav uz skatuves. Izrāde smaga kā jau visas Ibsena lugas, bet saistoša un dziļa. Kaut gan varēja redzēt brīžus, kurus aktieri neiznesa. Manuprāt, latviešu aktieri attiecīgos momentus parādītu daudz spēcīgāk, jo materiāls bija tam pateicīgs. Vislabāk patika kā tika atveidots spoks, nosmērēta ar kaut ko baltu un pat acīs ieliktas kontaklēcas, kas radīja skatu, ka acis aizaugušas ar plēvi. Mūzika arī radīja norvēģisku gaisotni.
Otra luga bija Byggmästare Solness (Būvmeistars Sūlness), godīgi sakot vispār neaizrāva. Aktierspēle bija nedaudz labāka, jo citi aktieri, bet saturs galīgi nepatika. Iespējams bija pie vainas, ka nespēju uztvert niansētos dialogus, jo Ibsens tomēr ir dialogu meistars.
Trešā luga bija Mazais Eljolfs, neskatījos, jo pēc divām Ibsena lugām trešo vairs negribējas...
Iespējams, ja Rosmersholma tiktu uzvesta ar otrās lugas aktieriem, tad tas atstātu daudz labāku iespaidu par zviedru teātri. Šobrīd vienalga palieku pie domas, ka Latvijas teātri un kultūras dzīve ir daudz, daudz augstākā līmenī. Kaut gan galīgi vīlusies arī nebiju.