man ir nevis fiziskas, bet gan morālas paģiras pēc vakardienas.. gāja labi, bet notikumi sagriezās pilnīgi neprognozējamos virzienos (nu labi varbūt ne neprognozējamos, bet ne tādos kā es vēlējos). pēc Cubas ar draudzenēm pabraukājām pa naksnīgajām Rīgas ielām, izrunājos ar džeku kuru nebiju redzējusi jau gandrīz 2 mēnēšus un šo sarunu vienkārši vajadzēta, lai es saprastu ko darīt tālāk. (pats smieklīgākais bija tas ka saruna notika 3 naktī kaut kādā Statoil Purvciemā - njāā labi izvēlēta vieta, hehe bet vismaz neviens netraucēja, arī 2 mašīnā sēdošas draudzenes) pēc tam ar savu draudzeni nosēdējām vnk mašīnā (mājās nebraucām, jo negribējām uzmodināt vecākus) un nopļāpājām līdz 5 rītā, vairāk kā 3 stundas... dziļi personiskas sarunas un pēc tām sapratu ka esmu dziļā p..... jo nemāku pateikt nē. trijos naktī es biju diezgan uzvilkta un nedaudz dusmīga, bet viss bija tikai emociju pārpilnības dēļ un tādēl ka viss notika vienā naktī.. bet šorīt pamostoties (lieti noder teiciens - rīts gudrāks par vakaru) es secināju, es sapratu ko vēlos darīt un mani plāni ir mainījušies ļoti krasi - nevēlos neko, nevienu, man ir labi tā kā ir!