|
|
|
Jūlijs 24., 2013
13:34 - matemātika
Vakar iekūrām kamīnu.
- Mammu, re, kā es sildos!
- Tu taču zini, ka bērni nedrīkst iet tik tuvu kamīnam?
- Tu taču zini, ka Tev ir tikai viens bērns?
|
Jūlijs 12., 2013
15:24 - vasara
- Mammu, brauksim uz jūru!
- Nē, šodien taču darba diena.
- Šodien tāda darba diena, kad vispirms brauc uz jūru un pēc tam strādā. Zināji?
- Nedomāju gan.
- Bet tā ir.
|
Jūlijs 8., 2013
11:06
Protams, ka rūdītiem pašdarbniekiem, kas tīri tā, sava slinkuma dēļ, šogad Dziesmu svētkus pavadīja skatītāju rindās, brīžam iezagās smeldze pakrūtē. Toties tam bija arī gaišās puses. Turklāt ļoti lielas. Piemēram, mēs redzējām, dzirdējām un baudījām patiešām daudz no tā, ko piedāvā sasmelties tik lieli svētki. Gan skates, gan orķestrus, gan deju koncertus, gan noslēgumu. Un, man par lielu brīnumu (jo gādājot biļetes, nekādi nebiju pieļāvusi tādu iespēju), tieši vokāli simfoniskā orķestra koncerts bija augstākais emocionālais punkts šajos Dziesmu svētkos. Tieši tur bija gan skudriņas, gan kamols kaklā gan tāda svētlaimīga sajūta par to, ka tur esmu. Ja par tādu klasisko Dziesmu svētku noskaņu, tad jāatzīst, ka 5 stundas gājiena malā bija daudz, daudz lustīgākas un emocionālāk paceļošas kā Noslēguma koncerts. Un tas tik ļoti bija redzams cilvēku acīs! Protams, Noslēgumā dziedātājiem acis dega, bet, atšķirībā no gājiena, Mežaparkā skatītājiem tas mirdzums nepielipa. Tam ir daudzi iemesli. Un scenāristiem, režisoriem un apskaņotājiem līdz nākamajiem svētkiem Latvijas simtgadē būtu jāapzina un jālabo kļūdas.
Otrs, un pavisam galvenais iemesls, kāpēc šoreiz bija pat jauki nepiedalīties - tā bija iespēja būt kopā ar dēlu viņa pirmajos Dziesmusvētkos (pagājušajos, skolēnu, viņš vēl bija ratiņos). Varējām kopā doties uz visiem koncertiem, runāt, stāstīt, rādīt, skaidrot un ļaut viņam izprast, kas ir Dziesmu svētki. Viņš TIK ļoti gaidīja šos svētkus! Un bija sajūsmā. Kad pēc 5 stundām, kas pavadītas gājiena malā, kur viņš izpaudās, bļaujot tādus sveicienus kā, piemēram, "Sveiciens visām meitenēm!", mēģinājām viņu aizvilināt pačučēt pusdienlaiku, tas bija patiešām grūti. Gribēja palikt un lustēties vēl. Un no rīta viņš cēlās ar runām par vakardienas skaisto koncertu Mežaparkā. Viņu absolūti nesatrauc, ka vakar kopumā miera režīmā pavadījis 10 stundas (5 stundas gājienā, 5 Mežaparkā, pēdējo, sesto, stundu nogulēja) - tie viņam bija ļoti īpaši svētki. Un ļoti, ļoti patika.
Nākamajos svētkos, Latvijas simtgadē, gan jāpiedalās. Tikai tāds nieks - jāizdomā, kurā kolektīvā. :)
|
Jūlijs 1., 2013
15:38
Viņš vispār ir tāds brīnums.
"Mammu, Tu esi mana laime. Un mēs ar tēti esam Tava laime. Mēs visi esam laimes. Visa ģimene!"
|
14:20 - mazais kultūrists
Es ļoti lepojos ar viņu. Sevišķi reizēs, kad viņš lūdz, lai aizbraucam visi uz baletu un, nonācis tur, sēž kā ķipītis 3 stundas garā izrādē. Kad istabas vidū dejo Spriguļu danci un stāsta, ka rudenī ies dejot tautiskās dejas. Kad viņš stāv Rimi vidū un dzied Latvijas himnu. Kad nedienas ar paša ērču poti viņam šķiet sīkums, salīdzinot ar briesmīgo ziņu, ka naktī degusi Prezidenta pils. Kad tautas deju koncertā sēž ar acīm kā pogām un plaudē, plaudē, plaudē. Kad žurnālā rāda man Ziedoņa jaunības dienu bildi un stāsta, ka tas ir Ziedonis, kas tagad pārvērties par eņģelīti. Kad netikšana uz kādu koncertu vai teātri ir daudz lielāks bieds par visām atņemtajām konfektēm kopā. Kad, ejot ārā no koncerta, viņš jau stāsta, ka noteikti atbrauksim atkal. Kad cirkā nesmejas skaļi par klaunu, jo viņaprāt tas ir nepieklājīgi. Kad jūsmīgi en-reizes pēc kārtas var katram nenogurstoši stāstīt par piedzīvoto Leļļu teātrī. Kad viņam acis deg, pošoties uz pirmo Dziesmusvētku koncertu, jo beidzot tak tie svētki sagaidīti! Kad Dziesmu svētku atklāšanas koncerta laikā aizmieg dīvānā pie TV, jo nevar aiziet gulēt - svētki jāskatās.
Ļoti, ļoti lepojos.
Un tagad, kad jaunietis pēc vakardienas Tautas tērpu skates guļ mājās un cīnās ar temperatūru, ir dikti sāpīgi skatīties, kā viņš dzer zāles, pļumpē kaudzēm tējas un viss tikai tāpēc, lai tiktu uz pekām un varētu braukt Dziesmu svētkus skatīties.
Jā, viņam ir 3 gadi un dziļi kulturāla dvēsele. :)
|
Marts 27., 2013
22:59 - saruna
- Krišjāni, es Tevi mīlu.
- Es Tevi vairāk.
- Es Tevi ļoti, ļoti, ļoti mīlu!
- Es Tevi milzīgi, milzīgi, milzīgi vairāk!
- Tu esi pats mīļākais visā pasaulē!
- Jā. Es zinu.
|
Februāris 27., 2013
10:37
Ak, jā! Un tagad viņam topā ir dažādu jociņu sacerēšana.
Vakar piebraucam pie mājas, es izkāpju atvērt vārtus. Iekāpju atpakaļ mašīnā, jaunietim tāds viltīgs skatiens - kaut ko jau atkal sagudrojis.
"Mammu?"
"Jā?"
"Tu biji vārtiem aizmugurē?"
"Jā."
"Tu biji vārtiem dupsītī!"
Turpmākā pusstunda tika pavadīta smieklos un spurdzienos par paša ģenialitāti, bet es bažīgi domāju, kas mani sagaida vēlāk. Un tas vēlāk ir - kad viņam būs 3 gadi. :D
|
10:19 - BD
Esam tajā dzīves posmā, kad bērns stāsta pilnīgi visu, kas viņam uz sirds vai mēles. Viņam vēl nav 3 gadi, tātad izpratne par kaut kādām tēmu robežām vēl nav izstrādājusies, bet valoda gana raita. Audzinātājas jau smaida, ka katru pirmdienu uzzina visu, ko esam darījuši brīvdienās - kur bijuši, ko redzējuši, kā viņš peldējis, kā cēlies sniegavīru, ka Persiks izēda Lotei bļodu un visu citu pēc kārtas.
Šorīt bērnudārzā trāpījāmies vienlaikus ar jaunieša kolēģi Elīzu, kuru bija atvedusi vecvecmāmiņa (vairs ne pārāk friša kundzīte). Elīza pieklājīgi apjautājās Krišjānim: "Ko Tu dari?" "Un ko Tu pati dari?" "Atnācu uz bērnudārzu ar Ōmu." "Mana Skultes Ōma gan pārvērtās par eņģelīti. Un tagad viņa ir debesīs... Mammu, kas ar otru Ōmīti?" "Ar to mums, paldies Dievam, viss ir kārtībā." Elīzas Ōma klausījās, smaidīja, bet nedomāju, ka mūsu jaunietis viņu iedvesmoja jaukam dienas sākumam.
Bet tā - viss ir forši. Dārziņā viņam sava draugu kompānija - 2 meitenes un čalītis, un vienīgais, kas pagaidām viņu satrauc ir tas, ka Melānija ir par viņu garāka. "Nekas. Vēl kādu brīdi meitenes būs garākas, taču tad Tu viņas visas pāraugsi." "Bet Melānija ir par mani garāka! Es taču esmu karalis!" Princis viņaprāt ir pārāk sīka vienība tādam puisim kā Krišjānis, tāpēc grib būt karalis. "Es taču esmu ģeniāls!" Jā, tipiskā latviešu kautrība un pieticība viņā nav iedzimusi. :)
|
Februāris 16., 2013
15:39
Krišjānis liek puzli. Ieliek trūkstošo gabaliņu čūskai un pats pie sevis apmierināti nosaka: "Seksīgi."
|
15:30
te, nu, ir tā diena. zaudēju dēlam, spēlējot Cirku. :)
|
Februāris 7., 2013
09:33
Jaunietis no rīta sarīko skandālu par to, ka es viņam nepareizo sulu iedevu padzerties.
- Nu, ko Tu tagad brēc kā maza, niķīga meitene? Visu laiku stāsti, ka esi liels vīrs, bet te šitādi gājieni...
- Nē... Es esmu puika. Un tētis arī raudāja!
- Kad tad?
- Kad bija maziņš un stāvēja rindā.
- Kādā rindā?
- Visās rindās raudāja.
Pēc tam pats sapriecājās, kā izdevies mani aptīt ap pirkstu, un aizskrēja izdzert sulu.
|
Janvāris 28., 2013
14:39
Laiks skrien.
Ik vakaru Krišjānis man ierāpjas klēpī un stāsta, ka es viņam esot pati mīļākā visā pasaulē. Atbildu, ka es arī viņu ļoti, ļoti mīlu. „Jā, bet es esmu tavs dēliņš un mīlu tevi vairāk.”
Kā gribas tādus mirkļus noķert aiz astes, salikt skaistās burciņās, apsiet ar lentu un noglabāt. Lai vēlāk, kad viņam jau būs spurainais vecums, kurā vecāki par dzīvi un pusaudžu problēmām saprot tieši neko un tāpēc nav nekam derīgi, es varētu izvilkt tādas burciņas no plaukta un saelpoties šo mirkļu smaržu.
|
Decembris 3., 2012
20:21
ja dārziņā tic dēla stāstiem, tad viņa tēva tēls tur varētu būt visnotaļ spilgts - tētis ir tik garš, ka stiepjas līdz mākoņiem, viņš strādā Rīgas Rimi un ik pa laikam piečurā puikam gultu (jo kāds taču ir jāvaino).
|
Jūlijs 29., 2012
23:26 - nogale
pavisam neplānoti piektdienas vakars izvērtās par lielisku ballīti. un viss lieliskums sākās pēc Olimpisko spēļu atklāšanas, nakts vidū, tieši pie suņu būdas. mēs smējāmies, dzērām jocīgus kokteiļus, salauzām divus krēslus un dejojām līdz spēku izsīkumam.
tam sekoja divas laiskas (karstas un laiskas) dienas, par kādām es sapņoju jau no oktobra. mēs gurķojāmies un smējāmies, vārtījāmies pa segām un sauļošanās krēsliem. es izlasīju pusotru grāmatu, mēs plunčājāmies bērna baseinā un spiegdami šļakstījāmies līdz es pamanījos pat nosalt. Krišjānis mani daudz mīļoja un stāstīja, ka viņš esot liels puika un varot samīļot mammīti (tas gan mijās ar otru galējību: "Es esmu maziņš mani vajag samīļot!" bet tas nemaina faktu, ka mīļošanās bija viena no galvenajām nedēļas nogales nodarbēm).
skaista izskaņa tveicīgajai nedēļas nogalei bija negaiss, kuru mēs gaidījām, guļot pagalma zālē un runājot par baltiem uz ziliem mākoņiem, par to, kur paslēpies lietus un kā tas padzirdīs zālīti, kura vietām jau pārlieku gaiša. vēl mirkli pirms lielā gāziena mēs abi ar basām kājām skrējām salasīt dažas ogas, jo negaisa laikā ir svarīgi uzņemt vitamīnus, bet pēc tam satināmies šallē un nojumē vērojām, kā tētis lielajā lietū mazgā mašīnu.
laba, laba tāda nedēļas nogale. gaiss tagad svaigs un āda smaržo pēc saules. un es nebeidzu brīnīties par to, cik liels un gudrs jau ir bērns. cik ātri visu sevī uzsūcošs. un viņš kausē manu sirdi ik pa laikam man sakot, ka es esmu viņa "mīļumiņš pasaulē" (jo es mēdzu viņam čukstēt ausī, ka viņš man ir vismīļākais visā pasaulē).
laimīga.
|
Jūlijs 11., 2012
09:29
bērns mani pēdējās dienas uzrunā "Mīļmammīt!"
pats sevi viņš reizēm sauc par zirneklīti.
kad izaugšot, viņš būšot šķēpmetējs. vai lodesgrūdējs.
beidzot skaisti saka, kā viņu sauc, vairs nemēģinot pasaulei iestāstīt, ka viņš ir Krišjānis Rēdlihs.
viņš mēdz fantazēt par jocīgiem zvēriem un ziliem suņiem, un to, kā mēs visi lidosim uz mākoņiem.
viņam ir pasaulē skaistākie smiekli un šorīt es viņu pamodināju tikai tāpēc, lai samīļotu.
|
Jūnijs 19., 2012
14:58
Krišjānim ārprātā kut. Kad bija bēbulis, katra pampermaiņa mums bija pilna ar smiekliem, jo viņam kut visur, kur tik pieskaries. Un viņa smiekli ir tik lipīgi, ka tā vien gribas viņu paknibināt, jo skaistāku un lipīgāku smieklu pasaulē nemaz nav. Vakaros pirms gulētiešanas mēs vārtāmies pa lielo gultu un tad nekādi nevar atturēties no mazas pakutināšanas, lai visa māja pilna smieklu. Katru reizi gan atceros gudros rakstos teikto, ka bērnus kutināt nav veselīgi utt, bet Krišjānis tik spiedz: "Kilini vēl, kilini vēl!" :)
Un kad es viņam prasu, kas Tu man esi? Viņš smaida, koķetē un klusi dudina: "Mīļbumbulīts..."
Vakar septiņos no rīta Krišjānis piecēlās un pirmais, ko paziņoja: "Tu esi mans mīļumiņš! Mamma ir mīļumiņš!"
Es nepazīstu nevienu foršāku cilvēku pasaulē par šo konkrēto jaunskungu. :)
|
|
|