|
|
|
Jūlijs 8., 2013
11:06
Protams, ka rūdītiem pašdarbniekiem, kas tīri tā, sava slinkuma dēļ, šogad Dziesmu svētkus pavadīja skatītāju rindās, brīžam iezagās smeldze pakrūtē. Toties tam bija arī gaišās puses. Turklāt ļoti lielas. Piemēram, mēs redzējām, dzirdējām un baudījām patiešām daudz no tā, ko piedāvā sasmelties tik lieli svētki. Gan skates, gan orķestrus, gan deju koncertus, gan noslēgumu. Un, man par lielu brīnumu (jo gādājot biļetes, nekādi nebiju pieļāvusi tādu iespēju), tieši vokāli simfoniskā orķestra koncerts bija augstākais emocionālais punkts šajos Dziesmu svētkos. Tieši tur bija gan skudriņas, gan kamols kaklā gan tāda svētlaimīga sajūta par to, ka tur esmu. Ja par tādu klasisko Dziesmu svētku noskaņu, tad jāatzīst, ka 5 stundas gājiena malā bija daudz, daudz lustīgākas un emocionālāk paceļošas kā Noslēguma koncerts. Un tas tik ļoti bija redzams cilvēku acīs! Protams, Noslēgumā dziedātājiem acis dega, bet, atšķirībā no gājiena, Mežaparkā skatītājiem tas mirdzums nepielipa. Tam ir daudzi iemesli. Un scenāristiem, režisoriem un apskaņotājiem līdz nākamajiem svētkiem Latvijas simtgadē būtu jāapzina un jālabo kļūdas.
Otrs, un pavisam galvenais iemesls, kāpēc šoreiz bija pat jauki nepiedalīties - tā bija iespēja būt kopā ar dēlu viņa pirmajos Dziesmusvētkos (pagājušajos, skolēnu, viņš vēl bija ratiņos). Varējām kopā doties uz visiem koncertiem, runāt, stāstīt, rādīt, skaidrot un ļaut viņam izprast, kas ir Dziesmu svētki. Viņš TIK ļoti gaidīja šos svētkus! Un bija sajūsmā. Kad pēc 5 stundām, kas pavadītas gājiena malā, kur viņš izpaudās, bļaujot tādus sveicienus kā, piemēram, "Sveiciens visām meitenēm!", mēģinājām viņu aizvilināt pačučēt pusdienlaiku, tas bija patiešām grūti. Gribēja palikt un lustēties vēl. Un no rīta viņš cēlās ar runām par vakardienas skaisto koncertu Mežaparkā. Viņu absolūti nesatrauc, ka vakar kopumā miera režīmā pavadījis 10 stundas (5 stundas gājienā, 5 Mežaparkā, pēdējo, sesto, stundu nogulēja) - tie viņam bija ļoti īpaši svētki. Un ļoti, ļoti patika.
Nākamajos svētkos, Latvijas simtgadē, gan jāpiedalās. Tikai tāds nieks - jāizdomā, kurā kolektīvā. :)
|
Comments:
Droši vien, ka dziedāsim. Tur tomēr ar mēģinājumiem var pašmaukties utt. :) Un, Mežaparkā dziedot, tā kopības sajūta ir daudz spēcīgāka par dejotāju koncertiem, kur to kopainu paši jau nemaz tā nejūt. Lai arī ikdiena, attiecības un ballītes dejotājiem ir daudz lustīgākas. :)
sveiciens vsām meitenēm :))
tā jau ir ar tiem svētkiem. Ratos gulošie arī lielākos ierobežo, vismaz mūsu pusē svētki daļēji palika TV kastē un datorā skatītā tiešraidē, jo mazais brālis neparedz opciju palikt mājās, bet ar lielajiem kulbu ratiem grūti nomenedžēt, lai lielais pūlī nepazūd.. jo īpaši, kad tētīts svētkos piedalās :(
Jā, jau vienu bija gandrīz jāpiesien, lai tajos baros nepazūd. |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}