|
|
|
Februāris 27., 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) amanita | 10:19 - BD
Esam tajā dzīves posmā, kad bērns stāsta pilnīgi visu, kas viņam uz sirds vai mēles. Viņam vēl nav 3 gadi, tātad izpratne par kaut kādām tēmu robežām vēl nav izstrādājusies, bet valoda gana raita. Audzinātājas jau smaida, ka katru pirmdienu uzzina visu, ko esam darījuši brīvdienās - kur bijuši, ko redzējuši, kā viņš peldējis, kā cēlies sniegavīru, ka Persiks izēda Lotei bļodu un visu citu pēc kārtas.
Šorīt bērnudārzā trāpījāmies vienlaikus ar jaunieša kolēģi Elīzu, kuru bija atvedusi vecvecmāmiņa (vairs ne pārāk friša kundzīte). Elīza pieklājīgi apjautājās Krišjānim: "Ko Tu dari?" "Un ko Tu pati dari?" "Atnācu uz bērnudārzu ar Ōmu." "Mana Skultes Ōma gan pārvērtās par eņģelīti. Un tagad viņa ir debesīs... Mammu, kas ar otru Ōmīti?" "Ar to mums, paldies Dievam, viss ir kārtībā." Elīzas Ōma klausījās, smaidīja, bet nedomāju, ka mūsu jaunietis viņu iedvesmoja jaukam dienas sākumam.
Bet tā - viss ir forši. Dārziņā viņam sava draugu kompānija - 2 meitenes un čalītis, un vienīgais, kas pagaidām viņu satrauc ir tas, ka Melānija ir par viņu garāka. "Nekas. Vēl kādu brīdi meitenes būs garākas, taču tad Tu viņas visas pāraugsi." "Bet Melānija ir par mani garāka! Es taču esmu karalis!" Princis viņaprāt ir pārāk sīka vienība tādam puisim kā Krišjānis, tāpēc grib būt karalis. "Es taču esmu ģeniāls!" Jā, tipiskā latviešu kautrība un pieticība viņā nav iedzimusi. :)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |