|
Maijs 24., 2014
10:26 Skatos TV sižetu par dzīvniekiem, kuri sakož bērnus, un atslēgs frāze ir viena - bērni ir jāaudzina un jāskaidro. Tas, kā daļa bērnu (pārsvarā tie, kam pašiem mājās nav dzīvnieku) mēdz izturēties pret zvēriem... Arī vecāku klātbūtnē. Es arī kostu un skrēpētu. Piemēram, draugu puika pie vecvecākiem, kuriem kaķis, nabaga kaķēnu spieda iekšā klubkrēslā ar ceļiem un sauca vēl Krišjāni palīgā. Vecākiem lieks normāli. Vēroju Krišjāņa reakciju un nejaucos iekšā (puika lielāks par manējo, tātad varētu būt kā autoritāte). Krišjānim acis bija kvadrātā. Savieba seju un pateica: "Nē." Vēl vienu ģimenes draugu meita normālu traumu par bērniem radīja jorkam. Viņš vairākus gadus nevienu bērnu sev klāt nelaida. Un tas viss vecāku klātbūtnē, kuriem šķiet normāli, ka bērns plēš sunim spalvas, ceļ gaisā aiz astes utt. Un tad brīnās, ka tos bērnus sakož. Grrr.
|
Comments:
Pilnīgi piekrītu. Un vecākiem, kuri ļauj bērnam minētās lietas strādāt acu priekšā kā normālas, pašiem spalvas paplēst vajadzētu.
From: | fedrs |
Date: | 24. Maijs 2014 - 11:08 |
---|
| | | (Link) |
|
Un kā ar bērniem, kuriem, ejot pa ielu, pieskrien suns un iekož? Kā bija jāaudzina viņi?
Protams, tas ir cits stāsts, visādas briesmas dzirdētas, sevišķi par klaiņojošiem suņiem baros. Tur ir suņu saimnieku atbildība (ja tādi ir). Bet, nu, cik saprotu, tādi gadījumi statistiski ir daudz retāki. Parasti bērnus sakož pašu/vecvecāku/draugu suņi.
From: | fedrs |
Date: | 24. Maijs 2014 - 12:01 |
---|
| | | (Link) |
|
Pēc statistikas vidējā temperatūra palātā ir 36,6°.
Labi, labi. Runāju tik par savu subjektīvo pieredzei, visu mūžu dzīvojot ar zvēru baru apkārt. Mani super subjektīvie novērojumi liecina, ka agresīvi bērni ir biežāk sastopami par agresīviem suņiem. Man stāstu par to, kā bērni apbižo zvērus, ir krietni vairāk par to vienu, kad kaimiņu suns bērnībā sakoda draudzeni.
Nez, man astoņu gadu vecumā uzklupa suns, kuram gāju 3 metru attālumā un kuram neko sliktu nebiju nodarījusi. Dažkārt problēma ir nevis bērnu, bet suņu audzināšanā.
Neviens jau nesaka, ka bērni vienmēr vainīgi, bet, ka dzīvnieks ne vienmēr vainīgs.
Tas, protams, ir cits stāsts un absolūta saimnieku atbildība, to neapšaubu. Gadījumi ir visādi, tāpat kā suņi. Tomēr statistiski bērnus biežāk sakož viņiem "pietuvināti" suņi - pašu, vecvecāku, draugu utt. Un es tikai par to, ka bieži var novērot, kāpēc tā notiek.
It takes two to tango. Gizmo Lauvu skrāpē galvā, ja Lauva iet par tuvu...
Es varētu izplūst garā stāstā par to, ka Lauvam nekad nav nekādu problēmu ar lauku kaķi, kurš vienkārši raksturā ir mīlīgs, bet Gizmo ir, teiksim tā, īgns vecpuisis, kas zaudējis vienīgā ģimenes mīluļa statusu un tāpēc uz mazo skatās kā uz traucēkli a priori. Respektīvi, gadās riebīgi bērni. Un gadās riebīgi dzīvnieki...
Kaķi vispār ir cita planēta, jā. :) Mums, ar visu to, ka Persiks ir super draudzīgs un neko sliktu negrib, bērni ar viņu spēlēties nevar, jo viņš vienkārši nejēdz savākt nagus. Tā ka ar kaķi jāspēlējas sunim, jo tam biezs kažogs un nagi netiek cauri. :D
es teiktu, ka Fuksim trauma arvien īsti nav pārgājusi. |
|