Neisāpētais
Un atkal tas pats.Kā jau vienmēr,bez asarām nevienu dienu.Man sāk šķist ka viņas man drīz aptrūksies un kas tad man būs jāraud.Vienalga man sāpēs,bez asarām var istikt,vienalga sāpēs,bet ar sarām ir vieglāk...
Rudāt-mana ikdiena,vienkārši manī pašā ir tik daudz laikus neizraudāatu sāpju ka tās visas gāžas kā asiņu jūra uz manas dvēsesles.Un re-atkal jau puņķi un asaras par kautko tādu ko man vajadzēja izraudāt jau pirms 5 gadiem,bet tad es vēl biju jauna,un nezināju kas ir sāpes,nodevība mīļiem cilvēkiem.Biju mazs iskladīgs skuķis kurš skraidīja pa visu pasauli un bija tik aizņemts ka neatlika laika pārsāpēt sāpes.Un tagad man ir grūti.Es pat normāli nevaru aiziet uz skolu,skolā asaras asaras un vēlreiz asaras,jau sāk kauns palikt no tiek skolotājiem.Jau nojaušu ko viņi par mani domā.Tā tas ir...
Nu kāpēc es biju tik liela muļķe?