Pilota memuāri.

Tātad, divas personiskās īpašības, kuras tagad, kad esmu sācis tām pievērst uzmanību, visvairāk traucē un iet roku rokā viena ar otru:

1) Haotiskums un nervozums [par neko, īstenībā]
2) Nespēja sistemātiski plānot savu laiku un darbību secību

Sanāk negribot piečakarēt cilvēkus, visu grābt pēdējā mirklī un pilnīgi atšķirīgos virzienos un vektoros.
:/

Un vēl man pēkšņi šķiet, ka Ciba modernajā digitālajā laikmetā ir tāda kā arhaiska nomale, intelektuāļu aizspogulija, kas pretojas [bezjēdzīga] pseidoprogresa diktātam un saglabājusi savu sākotnējo, pārskatāmo un lasāmo formātu, respektīvi, nav zaudējusi kādreizējo ideju. Tā tikai vēl trūka, ka šeit sāktu parādīties 'ieteiktie puksti', reklāmlaukumi un kas vēl ne.

Nez, tā ir?

Negribu izklausīties arī pēc veca bu-bu-bu-penša, bet nu ko darīt?

bljanna tikko teica, ka pagājuši 16 gadi kopš Rīgai 800, desmitās klases un kā-tik-visa-vēl-ne, bet Cibā tak laika nav!
Un man tik ļoti patīk tās vietas un nomales, kurās nejust to ārprātīgo laika skrējienu, jo tieši tas ir visrelatīvākais no visiem, mērāms (un mērīts) pēc kaut kādiem abstraktiem notikumiem un tātad - subjektīvs. Būtu hoķ 10 hokejčempjus uzrīkojuši pusgada laikā? Bet ja neesmu bjis ne uz vienu no tiem visiem? Ja manā atskaites sistēmā neeksistē ne Rīgai800, ne iestāšanās ES, nedz arī kas cits?

Par šo faktu mēs esam runājuši gan ar Sīku, gan nu jau ar morphine arī.

Proti, reiz es teicu, ka mans/mūsu ceļš nekad nebūs tāds, kā citiem. Sajūtās tas nozīmē 'atpalikt', savās vēlmēs un vajadzībās mūžīgi netrāpīt vajadzīgajā dekādē, attiecībā pret apkārtējiem.
Bet to nevar piedzīt, turbotempā apgūt un izskriet cauri, vai pārlekt. Jā, diemžēl arī pārlekt posmiem nevar, kas vistrakākais. Brīdī, kad mēs kādudien piecelisimies no soliņa, izpīpēsim pēdējo cigareti, paspiedīsim viens otram roku, izkvēpinājuši no prātiem atmiņas par alkoholismu, ēšanas atkarībām, trauksmes stāvokļiem, 'nemācēšanu dzīvot' un mūžīgo netrāpīšanos ceļam pa vidu (un grāvjos vienā vai otrā pusē), un teiksim: - nu, vsjo! GATAVS! \m/ I'm done! Pēdējais laiks BALLĒT! - tiem citiem sen jau būs bezmaz pa otram bērnam, pa kādai šķirtai laulībai, karjerai un visiem tiem pekstiņiem, kuru dēļ dzīt īstos pekstiņus vairs vienkārši nebūs iespējams!
Skat, skat - nu jau lielajā Šmucspainaviešu oktobra salidojumā viens otrs nevar ierasties ģimenes pieauguma dēļ un whatnot.

Secinājums tapa viens - diemžēl (vai par laimi), vieniem un otriem NEKAD nebūs pa ceļam, nekad nav bijis. Vienīgie, ar kuriem laiks un ceļa maršruti sakritīs pa lielam būs tieši tādi paši 'mēs'.
Kaut kā tā.
Varbūt laiks to sākt apzināties.