kā reiz paralēli arī pāršķirstu savus ierakstus visus pēc kārtas... ņemu nost atslēdziņas, lieku klāt, tagoju ... un domāju - cik depresīva esmu, cik daudz dzeru un raudu...
smaidīgo ierakstu daudz par maz!

Bet zini, man šķiet ar šo "dienas grāmatu" rakstīšanu ir tāpat kā staigāšanu gar jūras malu vienatnē - mēs to daram tad kad ir skumji. Nu pārsvarā!